Liela Cina

Lielā Cīņa
Nodaļa 23 - Kas Ir Svētā Vieta?
Rakstvieta, kas vairāk par visu citu bija adventes ticības pamats un galvenais balsts, ir
Dan. 8:14 (Glika tulk.): "Divi tūkstoši un trīs simti dienas būs skaitāmas no vakara līdz
rītam, tad svētā vieta atkal taps iesvētīta." Šie vārdi bija pazīstami visiem, kas ticēja Kunga
drīzai atnākšanai. Tūkstošu lūpas šo pravietojumu bija atkārtojušas kā savu ticības paroli.
Visi juta, ka ar tur atklātajiem notikumiem saistījās viņu visspožākās un mīļākās cerības.
Bija pierādīts, ka šīs pravietiskās dienas beidzas 1844. gada rudenī. Kopā ar pārējo kristīgo
pasauli adventisti tajā laikā uzskatīja, ka svētnīca ir Zeme vai kāda tās daļa. Viņi pieņēma,
ka svētās vietas šķīstīšana nozīmē Zemes šķīstīšanu pēdējās lielās dienas ugunīs un ka tā
notiks Kristus otrās atnākšanas laikā. Tāpēc arī secināja, ka Kristus uz šo Zemi atgriezīsies
1844. gadā.
Bet noteiktais laiks bija pagājis, un Kungs nebija atnācis. Ticīgie zināja, ka Dieva Vārds
nevar nepiepildīties, tātad kļūdai jābūt viņu pravietojumu izskaidrojumā, bet kur slēpās šī
kļūda? Daudzi grūtību mezglu pārcirta nepārdomāti, noliedzot 2300 dienu izbeigšanos
1844. gadā. Bet tādam pieņēmumam viņi nevarēja dot nekādu pamatojumu, izņemot to, ka
Kristus nebija atnācis tajā laikā, kad Viņu gaidīja. Tie vienkārši argumentēja, ka, ja
pravietiskās dienas būtu izbeigušās 1844. gadā, tad Kristus būtu atnācis un iesvētījis svēto
vietu, tīrot Zemi ar uguni, bet, tā kā Viņš neatnāca, (410) tad minētais laiks vēl nevarot būt
pienācis.
Tāds secinājums nozīmēja atteikšanos no iepriekšējā pravietisko periodu aprēķina. Bija
jau noskaidrots, ka 2300 dienas iesākās tad, kad stājās spēkā Artakserksa pavēle par
Jeruzālemes atjaunošanu un uzcelšanu, tas ir, 457. gadā pirms Kristus. Pieņemot to par
izejas punktu, valdīja pilnīga saskaņa, izskaidrojot visus šī perioda notikumus, par ko
iepriekš vēstīja Daniēla 9:25-27. Sešdesmit deviņām nedēļām, pirmajiem 483 no 2300
gadiem, vajadzēja sniegties līdz Mesijam, Svaidītajam, un Kristus kristība un svaidīšana ar
Svēto Garu 27. gadā pēc Kristus precīzi piepildīja šos sīkākos norādījumus. Septiņdesmitās
nedēļas vidū Mesijam vajadzēja tikt izdeldētam. Un trīs ar pus gadus pēc kristībām Kristu
piesita krustā, t.i., 31. gada pavasarī. Septiņdesmit nedēļas vai 490 gadi attiecās īpaši uz
jūdiem. Šim laikam paejot, tauta pierādīja Kristus atmešanu ar Viņa mācekļu vajāšanu,
tādēļ 34. gadā pēc Kristus apustuļi pievērsās pagāniem. Beidzoties pirmajiem 490 gadiem
no 2300 gadiem, vēl atliek 1810 gadi. Rēķinot no 34. gada pēc Kristus, 1810 gadi sniedzas
līdz 1844. gadam. "Tad," sacīja eņģelis, "svētā vieta atkal taps iesvētīta." Visi pravietojumā
dotie iepriekšējie sīkie norādījumi bija nekļūdīgi piepildījušies noteiktajā laikā.
Šajā aprēķinā viss bija skaidrs un saskanīgs, izņemot to, ka 1844. gadā netika novērots
nekas tāds, kas atbilstu svētās vietas iesvētīšanai. Ja noliegtu minētā perioda beigas šinī
laikā, tad tas radītu sajukumu visā iepriekšējā izskaidrojumā un atmestu viedokli, kura
pamatā bija nepārprotama pravietojumu piepildīšanās.
252