Liela Cina

Lielā Cīņa
Nodaļa 10 - Reformācijas panākumi Vācijā
Lutera noslēpumainā pazušana bija priekš Vācijas kautkas pārāk pēkšņs un
negaidīts.Visur taujāja pēc viņa. Staigāja apkārt vistrakākās baumas, un daudzi ticēja, ka
viņš esot nogalināts. Bija lielas vaimanas ne tikai to viņa draugu vidū, kas atklāti to ar
darbiem bija apliecinājuši, bet arī to tūkstošu starpā, kas līdz šim klusi simpatizēdami
noskatījās tikai no maliņas. Daži deva svinīgu solījumu, atriebt viņa nāvi {LC 173.1}
Romas varenajiem ar bailēm bija jāredz, cik augstu sacēlās šis jūtu plūdums. Lai gan
viņi gavilēja par iedomāto Lutera nāvi, tomēr nejutās droši un gribēja paslēpties no tautas
dusmām. Viņa ienaidnieki nebija tā uztraukti par viņa pārdrošiem darbiem, kad viņš vēl
bija pie tiem, kā tagad par viņa pazušanu. {LC 173.2}
Tie, kuri nesen bija dusmu pilni un gribēja reformatoru nomaitāt, tagad bijās no
nezināmā, bezspēcīgā vaņģinieka. «Ir tikai viens līdzeklis,» sacīja viņi, «mums
jāaizdedzina lāpas un jāiet meklēt pa visu pasauli, tad mēs viņu atradīsim un atdosim tautai,
kas pēc viņa sauc.» Ķeizara pavēle likās esam bezspēcīga. To redzēdami pāvesta sūtņi ļoti
sašuta. Lutera liktenis tautu tā bija saistījis, ka cits viss tai pagāja garam. {LC 173.3}
Priecīgā vēsts, ka Luters, lai gan vaņģinieks, tomēr atradās drošībā, atkal apmierināja
norūpējušos tautu, bet sajūsma par viņu auga augumā. Viņa rakstus lasīja ar vēl jo lielāku
kāri. Vēl jo vairāk pieslējās varonīgā vīra lietai, kurš nebijās pārspēka, bet droši aizstāvēja
Dieva vārdu. {LC 173.4}
Reformācija pastāvīgi pieņēmās spēkā. Lutera sēkla visur dzina asnus. Viņa nostbūtne
padarīja to darbu, ko viņš klātesot nebūtu spējis. Jaunie strādnieki juta lielo atbildību, kas
uzgūlās uz viņu pleciem, kad lielā vadoņa vairs nebija. Ar jaunu nopietnību un ticību tie
devās uz priekšu, tie darīja visu, kas stāvēja viņu spēkā, lai cēli iesāktais darbs netiktu
aizkavēts. {LC 174.1}
Bet sātans nestāvēja dīkā. Viņš mēģināja darīt to, ko ir darījis pie visām reformu
kustībām — maitāja un maldināja tautu, patiesās lietas vietā dodams viņas mānīgu attēlu.
Kā pirmā gadu simtenī kristīgās draudzēs bija neīsti kristīgie, tā sešpadsmitā gadusimtenī
radās jauni viltus pravieši. {LC 174.2}
Daži vīri, jaunās reliģiskās pasaules ieviļņoti iedomājās, ka viņi esot saņēmuši no
augšas īpašus atklājumus un ka viņi ir tie, kas Lutera vēl tikai vāji iesākto darbu vedīs
pretim pilnībai. Patiesībā viņi nojauca to, ko Luters bija cēlis. Viņi atmeta pašus
reformācijas pamatus — Dieva vārdus, vienīgos vadītājus un vienīgo dzīves un ticības
mērauklu, un drošā ceļa rādītāja vietā sāka visu noteikt pēc pašu jūtām un iespaidiem.
Noveldami malā lielo akmeni, kas pārbaudīja visus melu un maldu stikliņus, tie bija
106