Liela Cina

Lielā Cīņa
vests pie bailīgā un nežēlīgā Hēroda, apmēdīts, zaimots, šausts, mocīts un uz nāvi notiesāts
— viss tiek vests dzīvi acu priekšā. {LC 363.2}
Un tagad no bailēm drebošam pūlim parādās beigu skati: pacietīgais cietējs ceļā uz
Golgatu; debesu Lielskungs pie krusta; pārgalvīgi priesteri un zaimojošs pūlis, kas izsmej
viņa nāves cīniņu; pārdabiska tumsība, zemes trīce, pāršķēlušās klintis, atvērušies kapi, kas
norāda uz to acumirkli, kad Pestītājs atdeva savu dzīvību par pasaules pestīšanu. {LC
363.3}
Briesmīgais skats parādās taisni tāds, kāds viņš bija. Sātanam, viņa eņģeļiem un
pavalstniekiem nav iespējams novērsties no sava roku darba. Katrs līdzdalībnieks atceras
taisni to daļu, kuru viņš pastrādājis pie lielā darba. Hērods, kas lika nokaut nevainīgos
Bētlemes bērnus, gribēdams nomaitāt Israēla ķēniņu; neģēlīgā Hērodīja, uz kuras dvēseles
guļ Jāņa Kristītāja asins traipi; Pilāts, vājais apstākļu kalps; zaimojošie karavīri; priesteri
un virsnieki un trakojošais pūlis, kurš kliedza: «Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu
bērniem!» — visi redz savu milzīgo vainu. Par velti viņi grib novērsties no viņa varenā
skata, kas pārspēj saules spožumu, bet atpestītie met savus kroņus Pestītājam pie kājām un
sauc: «Viņš mira manis labā!» {LC 364.1}
Atpestīto pulkā ir Kristus apustuļi, varonīgais Pāvils, dedzīgais Pēteris, mīļotais un
mīļojošais Jānis, viņa uzticīgie brāļi un liels mocekļu pulks; bet ārpus mūriem visi ļaunie
un nejaukie, kas tos vajāja, cietumos meta un nokāva. Tur ir Nērons, lielais briesmonis un
grēcinieks, viņš redz to priekus un paaugstināšanu, kurus viņš kādreiz mocīja un pie kuru
bailēm viņš atrada sātanisku prieku. Viņa māte ir tur, lai redzētu sava darba sekas, lai
redzētu ļaunā rakstura attēlu, kuru tā pārnesa uz savu dēlu, caur kuras iespaidu un piemēru
pamudinātās un attīstītās kaislības nesa tik briesmīgus noziedzības augļus, ka visa pasaule
nodrebēja. {LC 364.2}
Tur ir arī pāvesta priesteri un prelāti, kuri apgalvoja sevi par Kristus sūtņiem, bet
izlietoja spīdzināšanas, cietumus un moku stabus, lai valdītu pār viņa ļaudīm. Tur ir lepnie
pāvesti, kuri pacēlās pāri par Dievu un uzdrošinājās grozīt Visaugstākā baušļus. Šiem tā
sauktiem baznīcas tēviem ir jādod Dievam atbildēšanu, no kuras tie labprāt gribētu vaļā
kļūt. Par vēlu viņi tagad redz, kā Visuzinātājs aizstāv dedzīgi savus baušļus un nevienu
neatstāj nesodītu. Viņi tagad atjēdz, ka Kristus nostāda savu ļaužu intereses līdzās paša
interesēm; un viņi jūt viņa vārdu spēku: «Ko jūs vismazākam no maniem brāļiem esiet
darījuši, to jūs man esiet darījuši.»1 {LC 364.3}
Visa bezdievīgā pasaule stāv Dieva varenības priekšā, zem apsūdzības dēļ debesu
valdības apvērsuma mēģinājuma. Tai nav neviens, kas to aizstāvētu; tai nav attaisnojuma,
un mūžīgas nāves spriedums tiek izsacīts pār visiem atkāpējiem. {LC 365.1}
405