Liela Cina

Lielā Cīņa
Reformācija Cīrihē gāja uz priekšu soli pa solim. Par to uztraukušies, ienaidnieki sāka
enerģiski pretoties. Tikai pirms gada Vitenbergas mūks Vormsā pāvestam un imperatoram
bija pateicis savu "nē", un tagad šķita, ka pāvestības prasības Cīrihē izraisīs līdzīgu
konfliktu. Pret Cvingliju vērsās atkārtoti uzbrukumi. Pāvestīgi noskaņotajos kantonos laiku
pa laikam uz sārta sadedzināja kādu no Evaņģēlija mācekļiem, bet ar to vēl nepietika,
vajadzēja apklusināt pašu atkrišanas mācības skolotāju. Tādēļ Konstances bīskaps uz
Cīrihes pilsētas domi aizsūtīja trīs savus pārstāvjus ar sūdzību, ka Cvinglijs mācot tautu
pārkāpt baznīcas likumus, tādā veidā apdraudot sabiedrības mieru un kārtību. (181) Ja
atmestu baznīcas autoritāti, tad, kā apgalvoja bīskaps, iestātos vispārēja anarhija. Cvinglijs
uz to atbildēja, ka viņš četrus gadus mācījis Evaņģēliju Cīrihē, "kas bijusi klusāka un
mierīgāka par jebkuru pilsētu valstī". "Vai tad kristietība," viņš jautāja, "nav labākā
garantija vispārējai drošībai?" (7)
Pilnvarotie bija ieteikuši padomniekiem palikt baznīcā, ārpus kuras, kā viņi sacīja, nav
nekādas pestīšanas. "Lai šī apsūdzība jūs neuztrauc,"atbildēja Cvinglijs. "Draudzes pamats
ir tā pati Klints, tas pats Kristus, kas Pēterim deva vārdu, tādēļ ka tas Viņu uzticīgi
apliecināja. Dievs no ikkatras tautas pieņem ikvienu, kas no sirds tic Kungam Jēzum. Tā ir
patiesā draudze un baznīca, ārpus kuras neviens nevar tikt glābts."(7) Šīs apspriedes
rezultātā viens no bīskapa pārstāvjiem pieņēma reformēto ticību.
Padome atteicās nostāties pret Cvingliju, un Roma gatavojās jaunam uzbrukumam.
Uzzinājis par savu ienaidnieku ļaunajiem nodomiem, reformators izsaucās: "Lai viņi nāk,
es no tiem bīstos tikpat daudz kā ūdeņu apskalota klints no viļņiem, kas krāc tās pakājē."
Garīdznieku pūles nāca tikai par labu lietai, kuru tie centās sagraut. Patiesība turpināja
izplatīties. Redzot Evaņģēlija panākumus Šveicē, tās piekritēji Vācijā, Lutera pazušanas
nomākti, guva jaunu drosmi.
Reformācijai iesakņojoties Cīrihē, tās augļi vēl pilnīgāk atklājās netikumības
apspiešanā, kā arī kārtības un saskaņas sekmēšanā. "Mūsu pilsētā mājo miers," rakstīja
Cvinglijs, "nekādu ķildu, nekādas liekulības, nekādas skaudības, nekādu strīdu. No
kurienes gan var nākt tāda saskaņa, ja ne no Kunga un mūsu mācības, kas mūs aplaimo ar
miera un dievbijības augļiem?" (8)
Reformācijas gūtās uzvaras Romas baznīcas piekritējiem lika vēl apņēmīgāk censties
to iznīcināt. (182) Redzot, cik maz tika panākts ar vajāšanām, apspiežot Lutera darbu
Vācijā, tie nolēma reformai stāties pretī ar viņas pašas ieročiem. Ienaidnieki gribēja
noorganizēt ar Cvingliju disputu un, būdami stāvokļa noteicēji, cerēja nodrošināt uzvaru,
izvēloties ne tikai cīņas vietu, bet arī tiesnešus, kam būtu jāizšķir, kurā pusē taisnība. Un,
ja tiem izdotos dabūt Cvingliju savā varā, tad gan jau viņi parūpētos, lai reformators vairs
neizbēgtu. Ja vadonis būtu apklusināts, tad arī visu kustību varētu ātri iznīcināt. Tomēr
savus patiesos nolūkus viņi rūpīgi slēpa.
103