Liela Cina

Lielā Cīņa
skaidrs, kad uzmanību pievērsa veidam, kā bija piepildījušies uz Kristus pirmo atnākšanu
norādošie simboli.
Pasa vai Lieldienas jēra nokaušana ainoja Kristus nāvi. Pāvils saka: "Mūsu Lieldienas
Jērs ir par mums upurēts – Kristus." (1. Kor. 5:7) Pļaujas augļu pirmais kūlītis, ko Lieldienu
laikā līgoja Kunga priekšā, norādīja uz Kristus augšāmcelšanos. Runājot tālāk par Kristus
un Viņa ļaužu augšāmcelšanos, Pāvils vēl paskaidro: "(..) vispirms Kristus, pēc tam tie, kas
Kristum pieder Viņa atnākšanas dienā." (1. Kor. 15:23) Kā līgojamais kūlītis bija pirmais
no pļaujā ievāktās ražas, tā Kristus ir pirmais auglis no tās nemirstīgās atpestīto pļaujas, ko
pie augšāmcelšanās ievāks Dieva klētī.
Šie simboli bija piepildījušies – ne tikai norādīto notikumu, bet arī laika izpratnē. Jūdu
pirmā mēneša četrpadsmitajā dienā, tieši tajā dienā un mēnesī, kurā piecpadsmit gadsimtus
tika kauts Lieldienas jērs, Kristus pēc tam, kad kopā ar mācekļiem bija baudījis Pasā
mielastu, iecēla svinīgo iestādījumu, kam bija jāatgādina Dieva Jēra nāve, kas atņem
pasaules grēku. Tajā pašā naktī Viņu saņēma ļaunas rokas un aizveda nāvē, piesitot krustā.
Atbilstoši norādījumam par līgojamo kūlīti, trešajā dienā mūsu Kungs cēlās no mirušajiem,
"pirmais no tiem, kas ir aizmiguši" (1. Kor. 15:20), kā paraugs visiem taisnajiem, kas
celsies augšā, kad to "nīcīgo miesu pārvērtīs, ka tā top līdzīga Viņa godības miesai". (Filip.
3:21)
Līdzīgā veidā vajadzēja piepildīties ēnas kalpošanā sniegtajiem laika simboliem arī
attiecībā uz Kristus otro atnākšanu. Mozus ieceltajā dievkalpošanā svētnīcas šķīstīšana vai
lielā Salīdzināšanas diena sakrita ar jūdu septītā mēneša desmito dienu (3. Moz.16:29-34),
kad augstais priesteris, izdarījis visa Izraēla salīdzināšanu un tādā veidā atbrīvojis svētnīcu
no grēkiem, iznāca ārā, lai svētītu ļaudis. Tāpēc domāja, ka arī Kristum, mūsu lielajam
Augstajam Priesterim, nākot attīrīt zemi, notikumi risināsies tādā pašā secībā. Viņš
iznīcinās grēku un grēciniekus un aplaimos gaidošos ļaudis ar nemirstību. Līdz ar to septītā
mēneša desmito dienu, lielo Salīdzināšanas dienu, svētnīcas šķīstīšanas laiku, kas 1844.
gadā bija divdesmit otrajā oktobrī, uzskatīja par Kunga nākšanas laiku. Tas saskanēja ar
jau sniegtajiem pierādījumiem, ka 2300 dienām jābeidzas rudenī, un šis secinājums šķita
neapstrīdams.
Mateja 25. nodaļas līdzībā gaidīšanas laikam un snaudai seko līgavaiņa nākšana. Tas
saskan ar tikko iztirzātajiem pierādījumiem kā no pravietojumu, tā no simbolikas viedokļa.
Tādēļ tiem līdzi gāja cieša pārliecība par to patiesīgumu, un tūkstošiem ticīgo pasludināja
tālāk "pusnakts saucienu".
Līdzīgi paisuma vilnim šī kustība traucās pāri zemei – no pilsētas uz pilsētu, no ciema
uz ciemu, aizsniegdama visattālākos apvidus, līdz gaidošie Dieva ļaudis bija pilnīgi
uzmodināti. Šīs sludināšanas iespaidā fanātisms pazuda kā rīta salna uzlecošās saules
staros. Ticīgie piedzīvoja, kā izgaist šaubas un neziņa, bet tā vietā viņu sirdis apgaroja
245