Liela Cina

Lielā Cīņa
tūkstoši ļaužu kāri izķēra. Zelts un sudrabs plūda viņa lādēs. Svētlaimība par naudu vieglāk
bija pērkama, nekā ar nožēlošanu, ticību un stipru cenšanos pretojoties grēkam un to
uzvarot. {LC 122.2}
Atlaižām bija pretojušies mācīti un dievbijīgi Romas baznīcas vīri, un bija daudzi, kas
neticēja apgalvojumiem, kuri runā pretī kā prātam, tā ticībai par Dieva atklāšanos. Neviens
bīskaps neuzdrošinājās pacelt savu balsi pret netaisno rīcību; bet cilvēku prāti tapa
nemierīgi un bailīgi, un daudzi nopietni prasīja, vai neradīsies kāds, kas iztīrīs
baznīcu. {LC 123.1}
Luteru, kurš gan vēl bija ļoti dedzīgs. pāvesta piekritējs, sagrāba šausmas, kad redzēja
atlaižu tirgotāju Dieva zaimojošo lielību. Daudzi no viņa paša draudzes bija nopirkuši
atlaižu zīmes un sāka nākt pie sava biktstēva, sagaidīdami grēku atlaišanu — ne tāpēc, ka
viņi tos nožēlotu un gribētu laboties, bet uz atlaižu zīmju pamata. Luters liedzās tādiem
atlaist grēkus nu biedināja viņus, ka ja tie neatgriezīsies un nelabos savu dzīvi, tad tiem būs
jāiet bojā savos grēkos. Ar lielu sirds nemieru viņi uzmeklēja Teceli un sūdzēja, ka viņu
biktstēvs viņa zīmes nav pieņēmis; citi pat tīri droši prasīja, lai atmaksā naudu atpakaļ.
Mūku sagrāba dusmas. Viņš izteica briesmīgākos lāstus, lika uz publiska laukuma uzkurt
uguni un paskaidroja, ka viņam esot no pāvesta pavēle «sadedzināt ķecerus, kas
uzdrīkstētos neatzīt viņa visusvētās atlaižu zīmes.» {LC 123.2}
Luters tagad droši nostājās, lai cīnītos par patiesību. No kanceles atskanēja viņa balss,
svinīgi, nopietni, brīdinoši. Viņš tēloja klausītājiem, cik nejauks ir grēks, un rādīja viņiem,
ka cilvēks pats ar saviem spēkiem nespēj mazināt vainu un izbēgt sodam. Grēcinieks var
tapt pestīts vienīgi tad, kad viņš nožēlo savus grēkus un ticībā nododas Kristum.Dieva
žēlastību nevar pirkt, tā ir brīva dāvana. Viņš deva tautai padomu, nepirkt atlaižas, bet
skatīties ticībā uz krustā sisto Pestītāju. Viņš stāstīja pats savus sāpīgos piedzīvojumus, ka
viņš, pazemodamies un uzņemdamies visādus grēku nožēlošanas darbus, velti meklējis
atrast pestīšanu, un apgalvoja saviem klausītājiem, ka viņš atradis mieru, kad vairs
neskatījās uz sevi, bet ticēja Kristum. {LC 123.3}
Kad Tecels turpināja tirgošanos, turpināja bezdievīgos apgalvojumus, Luters nolēma
stāties, pretī kliedzošai rīcībai ar spēcīgākiem līdzekļiem. Drīz radās izdevība. Pils baznīcai
Vitenbergā piederēja daudzas relikvijas, kuras zināmās svētku dienās tika izliktas tautai
priekš apskatīšanas, pie kam visiem tika piedoti grēki, kas tai dienā apmeklēja baznīcu un
gāja pie bikts. Tāpēc tajā dienā tauta lielā skaitā devās uz turieni. Tuvojās viena no
vissvarīgākām tādām svētku dienām — «visu svēto diena». Dienu iepriekš Luters
pievienojās pūlim, kas bija ceļā uz baznīcu un piesita pie baznīcas durvīm rakstu ar
deviņdesmit piecām tēzēm pret mācību par atlaižām. Viņš paziņoja, ka ir gatavs nākošā
dienā augstskolā savas tēzes visu klātbūtnē aizstāvēt. {LC 124.1}
70