Liela Cina

Lielā Cīņa
iespaidā. Vēl pēc pieciem pētījumos pavadītiem gadiem viņš bija pilnīgi pārliecināts par
sava viedokļa pareizību.
Un atkal ar jaunu spēku viņš izjuta pienākumu darīt zināmu citiem to, ko, kā viņš ticēja,
tik skaidri mācīja Raksti. "Darot savus darbus," viņš vēlāk sacīja, "man pastāvīgi ausīs
skanēja vārdi: "Ej un stāsti pasaulei par tai draudošajām briesmām." Atmiņā arvien no
jauna atausa sekojošais teksts: "Ja es bezdievim saku: "Bezdievi, tev jāmirst",– un tu
nebrīdini bezdievi, lai tas atgriežas no sava ļaunā ceļa, tad bezdievīgais gan nomirs savā
noziegumā, bet viņa asinis es prasīšu no tavas rokas. Bet, ja tu būsi brīdinājis bezdievi, lai
atgriežas no sava ceļa, tad viņš gan mirs sava nozieguma dēļ, bet tu būsi izglābis savu
dzīvību." (Ec. 33:8,9) Es apzinājos, ka, ja bezdievīgos varētu ietekmīgi brīdināt, ļoti daudzi
no viņiem atgrieztos, bet, ja tie netiks brīdināti, tad viņu asinis prasīs no manas rokas." (7)
Kad radās izdevība, viņš savus uzskatus sāka paust atsevišķiem cilvēkiem un lūdza
Dievu, lai arī kāds sludinātājs izjustu šo atziņu spēku un nodotos to sludināšanai. Tomēr
viņš pats netika vaļā no (331) pārliecības, ka tieši viņam ir pienākums darīt savu daļu šī
brīdinājuma sniegšanā. Vienmēr no jauna prātā nāca vārdi: "Ej un stāsti pasaulei; viņu
asinis Es prasīšu no tavas rokas." Tā viņš nogaidīja vēl daudzus gadus, bet šī nasta joprojām
nospieda dvēseli, līdz 1831. gadā tas pirmo reizi atklāti apliecināja savas ticības pamatus.
Kā Elīsa, strādājot ar saviem vēršiem tīrumā, tika aicināts pieņemt Elijas mēteli, kas
viņu svētīja pravieša amatam, tā Viljamu Milleru aicināja atstāt arklu, lai atvērtu ļaudīm
Dieva valstības noslēpumus. Drebēdams viņš iesāka savu darbu, vadot klausītājus soli pa
solim cauri pravietiskajiem laika periodiem līdz Kristus otrajai atnākšanai. Ar katru piepūli
pieauga viņa spēks un drosme, jo tas redzēja, ka izteiktie vārdi cilvēkos pamodināja ļoti
lielu interesi.
Tikai pateicoties brāļu lūgumam, kuru vārdos Millers saklausīja Dieva aicinājumu, viņš
piekrita savus uzskatus atklāt sabiedrībai. Tagad viņš jau bija piecdesmit gadus vecs,
nepieradis publiski runāt; tādēļ to ļoti nomāca nederīguma izjūta priekšā stāvošajam
darbam. Bet jau no paša sākuma viņa pūles dvēseļu glābšanas labā ievērojami tika svētītas.
Pirmajiem priekšnesumiem sekoja reliģiska atmoda, kurā pilnā sastāvā atgriezās
trīspadsmit ģimenes, izņemot divas personas. Viņu nekavējoties mudināja runāt arī citās
vietās, un gandrīz visur šīm pūlēm sekoja atmoda un Dieva darba atdzimšana. Tika atgriezti
grēcinieki, kristieši pamudināti uz dziļāku svētīšanos, un deisti un neticīgie vadīti pie
Bībeles patiesības un kristīgās reliģijas atzīšanas. Cilvēki, kuru vidū Millers strādāja, vēlāk
liecināja: "Viņš aizsniedza to iedzīvotāju šķiru, kurai citi vīri nevarēja piekļūt." (8) Viņa
sludināšana tiecās modināt sabiedrības domu, lai tā pievērstu uzmanību reliģijas
nopietnākajām problēmām. Tāpat viņš vēlējās ierobežot arī sava laikmeta pieaugošo
pasaulīgumu un juteklisko izpriecu kāri.
201