Liela Cina

Lielā Cīņa
Nodaļa 1 - Pareģojums par Pasaules Likteni
Kaut jel tu zinātu, un pašā šinī savā laikā, ko pie tava miera vajaga! Bet nu tas apslēpts
priekš tavām acīm. Un tevi gluži izpostīs līdz ar taviem bērniem tavā vidū un akmeni uz
akmeņa neatstās, tāpēc ka tu savu piemeklēšanas laiku neesi atzinusi.»1 {LC 17.1}
Jēzus no Eļļas kalna gala raudzījās lejup uz Jeruzālemi. Priecīga un mierīga viņa
izplētās viņa priekšā visā savā jaukumā. Bija Lieldienu 1aiks, un no visām zemēm bija
pulcējušies Jēkaba bērni svētīt šos lielos tautas svētkus. Dārzu un vīna kalnu vidū un uz
zaļām nogāzēm, kuras bija kā sētin nosētas baltām ceļinieku teltīm, pacēlās Israēla galvas
pilsētas terasveidīgie pakalni, staltās pilis nu varenās skanstis. Šķita, it kā Ciānas meita
saka savā lepnumā: «Es sēžu un es esmu valdniece un bēdas es neredzēšu»; viņa tagad bija
tik daiļa un domāja sevim nodrošinājuse debess labvēlību, kā toreiz, priekš daudz gadiem,
kad karalīgais dziedātājs bija izsaucies: «Jauki paceļas Ciānas kalns, visas zemes prieks...
lielā ķēniņa pilsēta.»2 Viņa priekšā gulēja dievnama lieliskās un krāšņās būves. Rietošās
saules stari apstaroja baltās marmora sienas un atspoguļoja sevi zelta vārtos, tornī un jumta
galos. Tur stāvēja «Ciāna, skaistuma pilnība», jūdu tautas lepnums. Kurš Israēla bērns
varētu, uzlūkojot šo ainu, apspiest prieka un apbrīnošanas jūtas!— Bet gluži citādas domas
nodarbināja Jēzu.«Un kad viņš tuvu klāt nāca, viņš uzlūkoja pilsētu un raudāja par to.»1
Vispārīgam priekam valdot, kad tauta viņam iejājot Jeruzālemē palmu zarus
vēdinādama, apsveica viņu ar gaviļu saucieniem un priecīgie Ozianna saucieni atbalsojās
pakalnos, kad tūkstošas balsis viņu izsauca par ķēniņu, pasaules Pestītāju piepeši sagrāba
noslēpumainas sāpes. Viņš, Dieva Dēls, Israēla Apsolītais, kuram bija vara pār dzīvību un
nāvi, kas izsauca miroņus no kapiem ārā, piepeši izplūda asarās.— tomēr tās nebija parastās
žēluma asaras, bet neizsakāmas dvēseles sāpes. {LC 17.2}
Viņš neraudāja par sevi, gan labi zinādams, uz kurieni iet vņa ceļš. Viņa priekšā atradās
Ģetzemane, vieta, kur viņam vajadzēja izcīnīt lielo dvēseles cīņu. Arī avju vārti bija
redzami, pa kuriem jau simtiem gadu veda kaujamos upurus, vārti, kuriem arī viņa priekšā
drīz vajadzēs atvērties, kad viņš tiks vests «kā kaujams jērs»2. Mazliet tālāku bija redzams
Golgatas kalns, kur drīz vajadzēja pacelties viņa krustam. Lielai izbaiļu krēslai vajadzētu
krist uz viņa sāpju teku, viņš zināja, ka drīz viņam jānodod sevi par grēku salīdzināšanas
upuri. Bet ne šīs ainas tajā stundā apēnoja viņa līksmību, ne arī pārcilvēcisku baiļu
priekšsajūtas. Viņš apraudāja to tūkstošu Jeruzālemes iedzīvotāju likteni, kuru tie, kurus
viņš bija nācis pestīt un svētus darīt, caur savu aklību un neatgriešanos no grēkiem bija
likuši nākt pār sevi {LC 18.1}
Tūkstošu gadu vēsture ar svētībām un priekšrocībām, kuras bija piešķirtas izredzētai
tautai, parādījās Jēzus gara acīm. Tur bija Morijas kalns, kur apsolītais dēls bija siets uz
altāra, kā jērs, kas nepretojas— Dieva dēla uzupurēšanās simbols3. Tur Dieva uzticīgās
6