Liela Cina

Lielā Cīņa
Ja sapulces acis būtu vaļā, viņa redzētu savā vidū Dieva eņģeļus, no kuriem izplūda
gaismas stari un šķēla maldu tumsu, sagatavodami sirdis un prātus patiesības uzņemšanai.
Patiesības un gudrības Dievs valdīja pat pār reformācijas pretiniekiem un tādā kārtā
sagatavoja ceļu lielajam darbam, kurš bija darāms. Mārtiņš Luters nebija klāt, bet šinī
sapulcē bija manāms kāda Varenāka iespaids, nekā Luters bija. {LC 147.3}
Saeima tūliņ izvēlēja komisiju, kurai bija jāuzskaita pāvesta varmācīgie darbi, kas tik
smagi gulās uz vācu tautu. Šis saraksts, kurš saturēja simtu un vienu punktu, tika iesniegts
ķeizaram kopā ar lūgumu, spert visā drīzumā soļus nebūšanu novēršanai. «Iet tik daudzas
dvēseles pazušanā,» sacīja lūdzēji, «notiek tik daudzas laupīšanas un piekukuļošanas, tāpēc
ka kristīgās pasaules galva to atļauj. Vajaga aizkavēt mūsu tautu no kauna un bojā iešanas.
Mēs jūs pazemīgi un cieši lūdzam, rūpēties par labošanos tautā un par vispārīgu
reformāciju.» {LC 148.1}
Saeima tagad prasīja Lutera ierašanos. Neskatoties uz Aleandera lūgšanām, ierunām un
draudiem, ķeizars beidzot bija ar mieru un uzaicināja Luteru ierasties Vormsā. Līdz ar
uzaicinājumu tika izrakstīta pavadu vēstule, kura nodrošināja viņam neaizskaramību un
brīvu atgriešanos drošā vietā. Šo vēstuli nodeva ziņnesim līdz ar uzdevumu atvest Luteru
no Vitenbergas uz Vormsu. {LC 148.2}
Reformatora draugi sabijās un noskuma. Tā kā viņi pazina aizspriedumus un ienaidu,
kāds bija pret Luteru, tad viņi baidījās, ka pat drošības sargus neievēros, un lūdza viņu,
nelikt savu dzīvību briesmās. Viņš atbildēja: «Pāvesta draugi negrib mani Vormsā redzēt,
bet tikai notiesāt un nokaut. Bet man tas viena alga. Nelūdziet par mani, bet par Dieva
vārdu... Kristus dos man savu garu, ka varu šos maldu kalpus uzvarēt. Dzīvē es viņus
nicinu, bet nāvē uzvaru. Vormsā domā mani piespiest atteikties. Mans atsaukums skanēs:
«Es agrāk saucu pāvestu par Kristus vietnieku, tagad es viņu saucu par viņa pretinieku un
velna apustuli.» {LC 148.3}
Luteram vienam tomēr nevajadzēja uzņemt briesmu pilno ceļojumu. Līdz ar ķeizara
ziņnesi izšķīrās trīs Lutera uzticamākie draugi viņu pavadīt. Melanhtons sirsnīgi vēlējās
viņiem piebiedroties. Viņa sirds bija pieķērusies Luteram un viņš ilgojās viņam sekot, kad
vajadzīgs,cietumā vai pat nāvē. Viņa lūgumus tomēr atraidīja. Gadījumā, ja Luteram būtu
jāaiziet bojā, šim jaunam līdzstrādniekam bija jātop par reformācijas cerību. Reformators
no Melanhtona atvadīdamies sacīja: «Ja es vairs neatgriežos, un mani ienaidnieki mani
nokauj, tad māci tu un palieci patiesībā... strādā manā vietā. Kad tik tu dzīvo, mana nāve
nebūs par kaiti.» Studenti un pilsoņi, kuri bija ieradušies, lai būtu klāt pie Lutera
aizceļošanas, bija dziļi aizkustināti. Daudzi, kuru sirdis evaņģēlijs bija aizkustinājis, ar
asarām acīs sacīja ardievas. Tā reformators un viņa pavadoņi atstāja Vitenbergu. {LC
148.4}
84