Liela Cina

Lielā Cīņa
nopietniem šķēršļiem. Tā tas bija Pāvila dienās. Kur vien apustulis nodibināja draudzi,
visur bija daži, kas ar vārdiem apliecināja ticību, bet sev līdzi ienesa maldu mācības, kuras,
ja tās pieņemtu, beidzot iznīcinātu mīlestību uz patiesību. Arī Luteram lielas raizes un
grūtības sagādāja fanātiski noskaņotas personas, kas apgalvoja, ka Dievs ir runājis tieši ar
viņiem un tādēļ tie savas domas un uzskatus varot vērtēt augstāk par Rakstu liecībām.
Daudzi, kuru ticība un piedzīvojumi vēl bija nepilnīgi, bet kas lielā mērā paļāvās paši uz
sevi, vēloties arvien ko jaunu saklausīt un pastāstīt, krita par upuri šo jauno mācītāju
apgalvojumiem, līdz ar to pievienojoties sātana aģentiem, lai nojauktu to, ko Luters, Dieva
pamudināts, bija uzcēlis. Abi Vesliji un arī citi, kas ar savu iespaidu un ticību aplaimoja
pasauli, katrā solī sadūrās ar sātana viltībām, kas pārsteidzīgos, nelīdzsvarotos un nesvētos
cilvēkus iegrūda dažāda veida fanātismā.
Viljams Millers nemaz nesimpatizēja tādiem iespaidiem, kas vadīja pretī fanātismam.
Viņš, tāpat kā Luters, paziņoja, ka katrs gars jāpārbauda ar Dieva Vārdu. "Velnam," sacīja
Millers, "pašreiz ir liela vara pār dažu cilvēku prātiem. Un kā lai mēs zinām, kura gara
bērni tie ir? Bībele atbild: "Pēc viņu augļiem jums tie jāpazīst." (..) Daudz garu ir izgājuši
pasaulē, un mums pavēlēts tos pārbaudīt. Gars, kas mūs šai dzīvē nevada uz saprātīgu
izturēšanos, uz taisnību un dievbijību, nav Kristus Gars. Es arvien vairāk pārliecinos, ka
šīm nožēlojamām kustībām ir daudz kas kopējs ar sātanu (..). Daudzi, kas izliekas pilnīgi
svēti, seko cilvēku tradīcijām un, šķiet, patiesību pazīst tikpat maz, kā ļaudis, kas nemaz
nerunā par svētošanos." (1) "Maldu gars mūs vada prom no patiesības, bet Dieva Gars vada
patiesībā. Tomēr, jūs iebildīsit, cilvēks var būt maldos un tajā pašā laikā domāt, ka viņam
ir patiesība. Ko tad? Mēs atbildam: Gars un Vārds nerunā viens otram pretī. Ja cilvēks sevi
pārbauda ar Dieva Vārdu un atrod pilnīgu saskaņu ar visām Svēto Rakstu prasībām, tad
tam jātic, ka viņam ir patiesība, bet, ja viņš atklāj, ka garam, kas to vada, nav saskaņas ar
Dieva likumiem vai visas Dieva Grāmatas saturu, tad lai viņš uzmanās, ka netiek sagūstīts
velna slazdā." (2) "Es bieži vien par patiesu dievbijību esmu saņēmis vairāk pierādījumu
no mirdzošām acīm un saraustītas valodas vai no kādas asaras uz vaiga nekā no visa šī
kristīgās pasaules trokšņa un kņadas." (3)
Reformācijas laikā tās ienaidnieki visos fanātisma izraisītajos ļaunumos apsūdzēja tieši
tos, kuri ar vislielāko dedzību cīnījās pret šīm pārmērībām. Līdzīgi rīkojās arī adventes
kustības pretinieki. Un, neapmierinoties tikai ar sagrozījumiem un ekstrēmistu un fanātiķu
maldu pārspīlēšanu, viņi vēl izplatīja dažādas citas nelabvēlīgas baumas, kurās nebija pat
visniecīgākā daļa no patiesības. Šīs personas dzina aizspriedumi un naids. Vēsts par to, ka
Kristus stāv pie durvīm, traucēja viņu mieru. Tie baidījās, ka tā varētu būt patiesība, tomēr
cerēja, ka tas nenotiks, un tieši šeit slēpās iemesls viņu naidīgajai nostājai pret adventistiem
un adventistu ticību.
Tas, ka adventistu rindās ienāca daži fanātiķi, nevar attaisnot apgalvojumu, ka šī kustība
nebija no Dieva, tāpat kā fanātiķu un viltnieku klātbūtne draudzē Pāvila un Lutera dienās
241