Liela Cina

Lielā Cīņa
ir mūsu stiprā pils." Šīs iedvesmojošās melodijas skaņas aizdzina daudzas baigas nojautas
un atviegloja ne vienu vien smagu sirdi.
Reformētie firsti bija nolēmuši pārskatāmā veidā izstrādāt savu uzskatu izklāstu un līdz
ar pierādījumiem no Rakstiem iesniegt to reihstāgam. Ziņojuma sastādīšana tika uzticēta
Luteram, Melanhtonam un viņu biedriem. Šo ticības apliecību protestanti tad arī pieņēma
par savas pārliecības pamatu un sapulcējās, lai svarīgajam dokumentam pievienotu savus
parakstus. Tas bija svinīgs un nozīmīgs brīdis. Reformatori baidījās savu ideju saistīt ar
politiskiem apsvērumiem, jo atzina, ka reformācija nedrīkst balstīties ne uz kādu citu
iespaidu, kā vienīgi uz to, kas nāk no Dieva Vārda. (207) Kristīgajiem firstiem izejot uz
priekšu, lai parakstītu dokumentu, Melanhtons viņus brīdināja ar vārdiem: "Tādas lietas
ierosināt pienākas teologiem un sludinātājiem, zemes vareno autoritāti vajag pataupīt
citiem jautājumiem." "Lai Dievs pasargā," atbildēja Saksijas Jānis, "ka jūs man neļautu to
parakstīt! Es esmu apņēmies rīkoties pareizi, nemaz nebaidoties par savu kroni. Es vēlos
atklāti atzīt savu Kungu! Mana kūrfirsta galvasrota un mans valdnieka apmetnis man nav
tik dārgs kā Jēzus Kristus krusts." To teicis, viņš parakstīja dokumentu. Kāds cits firsts,
spalvu satverot, sacīja: "Ja mana Kunga Jēzus Kristus gods to prasa, es esmu gatavs (..)
atteikties no savas mantas un no savas dzīvības." "Es labāk atsakos no saviem
pavalstniekiem un savas valsts, labāk ar spieķi rokā aizeju no savu tēvu zemes," viņš
turpināja, "nekā pieņemu kādu citu doktrīnu, kā to, kas izteikta šajā ticības apliecībā." (6)
Tāda bija šo Dieva vīru ticība un drosme.
Pienāca noliktais laiks ierasties imperatora priekšā. Kārlis V, sēdēdams uz troņa,
kūrfirstu un firstu apņemts, pieņēma protestantu pārstāvjus. Tika nolasīta viņu ticības
apliecība. Šajā ievērojamajā sanāksmē skaidri atklājās Evaņģēlija patiesības un atmaskojās
pāvestīgās baznīcas maldi. Šo dienu pasludināja par "reformācijas lielāko dienu un vienu
no brīnišķīgākajām dienām kristietības un cilvēces vēsturē". (7)
Bija pagājuši tikai nedaudzi gadi, kopš Vitenbergas mūks viens pats Vormsā stāvēja
nacionālās sapulces priekšā. Tagad viņa vietu ieņēma impērijas visdižciltīgākie un
varenākie firsti. Luteram tika aizliegts ierasties Augsburgā, tomēr viņš tur bija ar saviem
vārdiem un lūgšanām. "Es esmu bezgala priecīgs," viņš rakstīja, "ka piedzīvoju šo stundu,
kurā Kristu atklāti paaugstināja tādi izcili ticības apliecinātāji un vēl tik slavenā sapulcē."
(7) Tā piepildījās Rakstos teiktais: "Es runāšu par Tavām liecībām ķēniņu priekšā (..)." (Ps.
119:46.)
Arī Pāvila dienās Evaņģēliju, kura dēļ viņš bija saistīts, tādā pašā veidā atklāja impērijas
galvaspilsētas augstmaņiem un varas vīriem. Tā šajā gadījumā pilī pasludināja to, ko
imperators bija aizliedzis sludināt no kanceles, – to, ko daudzi bija uzskatījuši par tik
nederīgu, ka pat kalpiem aizliedza klausīties, tagad ar apbrīnu uzklausīja impērijas vadītāji
un firsti. Auditoriju veidoja karaļi un augstmaņi, bet sludināja kronēti firsti, sniedzot
120