Liela Cina

Lielā Cīņa
jautājums, kas kādreiz mocīja viņa dvēseli: "Kā cilvēks varētu būt taisns stiprā Dieva
priekšā?" (Īj. 9:2, Glika tulk.)
Uz protestantisma altāriem gandrīz izdzisušās dievišķās patiesības ugunis no jauna
vajadzēja aizdedzināt ar Bohēmijas kristiešu pāri gadsimtiem pasniegto lāpu. Pēc
reformācijas Bohēmijā protestantismu bija saminušas Romas ordas. Visiem, kas negribēja
atsacīties no patiesības, nācās bēgt. Daži atrada patvērumu Saksijā un tur saglabāja savu
seno ticību. Veslijs un viņa līdzstrādnieki gaismu saņēma tieši no šo kristiešu pēcnācējiem.
Pēc tam, kad Džons un Čārlzs Vesliji bija iesvētīti sludināšanas amatam, viņus kādā
uzdevumā aizsūtīja uz Ameriku. Uz kuģa klāja atradās morāviešu brāļu pulciņš. Brauciena
laikā sacēlās nikna vētra, un Džons Veslijs, skatoties nāvei acīs, saprata, ka nav vēl ieguvis
pilnīgu mieru ar Dievu. Turpretī vācieši izturējās tik mierīgi un paļāvīgi, ka viņš to nevarēja
izskaidrot.
"Es jau ilgi pirms tam," viņš atzīstas, "vēroju šo cilvēku nopietno izturēšanos. Tie
pastāvīgi bija ļoti pazemīgi, veicot citu pasažieru labā tādus pazemojošus darbus, kādus
neviens anglis neuzņemtos, un par to nevēlējās saņemt arī nekādu atalgojumu, sakot, ka tas
viss nāk par labu viņu lepnajām sirdīm un ka viņu mīlošais Glābējs to labā ir daudz vairāk
darījis. Un ik dienas viņiem bija iespējams parādīt tādu lēnprātību, ko nespēja satricināt
nekādi apvainojumi. Ja tos pagrūda, sita vai nogāza zemē, viņi atkal piecēlās un aizgāja
prom, bet nekad un ne par ko nesūdzējās. Tagad radās izdevība pārbaudīt, vai viņi arī no
bailēm ir tikpat brīvi kā no lepnuma, dusmām un atriebības kāres. Viņu dievkalpojumu
ievadošās slavas dziesmas vidū pāri kuģim gāzās milzīgas ūdens masas, saplosot gabalos
lielo buru un ūdenim ieplūstot starpklājā. Likās, ka jūras dziļumi mūs jau ir aprijuši. Starp
angļiem atskanēja drausmīgi izbaiļu kliedzieni. Bet šie vācieši turpināja mierīgi dziedāt.
Vēlāk es vienam no viņiem jautāju: "Vai jūs nenobijāties?" Viņš atbildēja: "Pateicība
Dievam, nē!" Tad es vēl jautāju: "Bet vai jūsu sievas un bērni arī nenobijās?" Un viņš laipni
atbildēja: "Nē, mūsu sievas un bērni nebaidās mirt. (8)
Nonākot Sevennā, Veslijs neilgu laiku palika pie morāviešiem, un viņu ļoti iespaidoja
to kristīgā izturēšanās. Par kādu no viņu reliģiskajām sanāksmēm, kas bija krasā pretstatā
Anglijas baznīcas nedzīvajām formām, viņš rakstīja: "Lielā vienkāršība, kā arī vispārējais
svinīgums man gandrīz lika aizmirst pagājušos septiņpadsmit gadsimtus, un es iedomājos,
ka atrodos vienā no sapulcēm, kurās neņēma vērā formalitātes un cilvēku stāvokli, kuras
vadīja telšu darinātājs Pāvils vai zvejnieks Pēteris un kuros skaidri atklājās Gars un spēks."
(9)
Atpakaļceļā uz Angliju, kāda morāviešu sludinātāja pamācīts, Veslijs ieguva skaidrāku
izpratni par Bībeles ticību. Viņš pārliecinājās, ka pestīšanas iegūšanai tam pilnīgi jāatsakās
no paļaušanās uz saviem darbiem un jāuzticas vienīgi Dieva Jēram, "kas atņem pasaules
grēkus". (256) Kādā Morāvijas brāļu sanāksmē Londonā viņš dzirdēja lasām Lutera rakstu
151