Liela Cina

Lielā Cīņa
Pēteris ieteic "atturēties no miesas kārībām, kas pret dvēseli karo". (1. Pēt. 2:11) Katrs
grēcīgs apmierinājums notrulina spējas un paralizē prātu un garu, tā ka dievišķais Vārds uz
sirdi spēj atstāt pavisam mazu iespaidu. Pāvils raksta korintiešiem: "Šķīstīsimies no visiem
miesas un gara traipiem un tapsim pilnīgi svēti Dieva bijībā." (2. Kor. 7:1) Un Gara augļu
sarakstam – mīlestībai, priekam, mieram, pacietībai, laipnībai, labprātībai, uzticamībai un
lēnprātībai – viņš pievieno arī atturību. (Gal. 5:22,23)
Un tomēr, neskatoties uz šiem inspirētajiem vārdiem, cik daudzi, tā saucamie, kristieši
vājina savus garīgos un fiziskos spēkus, dzenoties pēc peļņas vai pielūdzot modi, cik daudzi
pazemo savu Dieva dāvāto vīrišķību ar rijību, vīna dzeršanu un aizliegtām baudām. Un
baznīca nevis norāj šo ļaunumu, bet bieži pat atbalsta, izdabādama ēstkārei, tīkošanai pēc
vieglas peļņas un mīlestībai uz izpriecām, lai tikai papildinātu savu mantu namu, kura
apgādāšanai ar līdzekļiem mīlestība uz Kristu ir par vāju. Ja Jēzus šodien ieietu kādā
baznīcā un ieraudzītu tur reliģijas vārdā rīkotos mielastus un nesvēto tirgošanos, vai Viņš
neizraidītu šos svētuma apgānītājus, kā kādreiz no tempļa izraidīja naudas mijējus?
Apustulis Jēkabs saka, ka gudrība no augšienes ir "vispirms šķīsta". Vai viņš, sastapis
cilvēkus, kas dārgo Jēzus vārdu izrunā ar tabakas aptraipītām lūpām, tādus, kuru elpa un
visa būtne ir piesātināta ar šo smirdīgo vielu, kas vēl piesārņo debesu gaisu un spiež visus
apkārtējos ieelpot indi, – vai viņš, saskāries ar Evaņģēlija skaidrībai tik pretēju rīcību,
nenosauktu to kā "pasaules, dabas un velna" gudrību? Tabakas vergi, pretendējot uz pilnīgu
svētumu, runā par savām cerībām uz Debesīm, bet Dieva Vārds skaidri saka, ka "tur neieies
neviens, kas ir apgānīts". (Atkl. 21:27, Glika tulk.)
(475) "Vai nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos, ko jūs esat
saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu
pagodiniet Dievu ar savu miesu." (1. Kor. 6:19,20) Tas, kura miesa būs Svētā Gara templis,
sevi nekad nepadarīs par postošu ieradumu vergu. Viņa spēki pieder Kristum, kas to
atpircis ar savām asinīm. Un, ja viss, kas viņam ir, pieder Kungam, vai tad tas var palikt
nevainīgs, izšķiežot šo viņam uzticēto mantu? Kristieši, kas tādi ir tikai vārda pēc, ik gadus
izdod milzīgas summas nederīgu un postošu iegribu apmierināšanai, kamēr dvēseles iet
bojā dzīvības Vārda trūkuma dēļ. Dievu aplaupa ar desmitiem un dāvanām, bet uz dzīvības
spēkus ārdošu iekāru altāra tiek atdots vairāk, nekā palīdzot trūkumcietējiem vai atbalstot
Evaņģēliju. Ja visi, kas saucas Kristus sekotāji, būtu patiesi svētoti ļaudis, tad viņu līdzekļi
netiktu izšķiesti, vergojot nevajadzīgām un pat kaitīgām iegribām, bet ieplūstu Kunga
mantu namā, un arī paši cilvēki kļūtu par priekšzīmi citiem sātībā, pašaizliedzībā un upuru
pienešanā. Tad viņi būtu pasaules gaisma.
Pasaule ir nodevusies savu iegribu apmierināšanai. Pār ļaužu masām tagad valda
"miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība". Bet Kristus sekotājiem jāpaklausa svētākam
aicinājumam: "Izejiet no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka Kungs, un neaiztieciet
292