Liela Cina

Lielā Cīņa
zemē blīvāk kā šie meteori, austrumos, rietumos, ziemeļos un dienvidos – visur tā pati
parādība. Ar vārdu sakot, šķita, ka ir sakustējusies visa debess velve. (..) Šis skats, kā tas
aprakstīts profesora Sailmena žurnālā, bija redzams visā Ziemeļamerikā.
Pie pilnīgi bezmākoņainām un skaidrām debesīm, sākot no pulksten diviem līdz lielai
dienas gaismai, norisinājās nepārtraukta, spilgti mirdzoša gaismas ķermeņu spēle pa visu
debess velvi. (9)
"Tiešām, neviena valoda nespēj izteikt šī krāšņā skata lieliskumu, (..) neviens, kas to
nav redzējis pats savām acīm, nevar pareizi iztēloties tā godību. Likās, it kā zvaigžņu
debesis būtu savilkušās vienā punktā zenīta tuvumā, lai zibenīgā ātrumā vienlaicīgi uz
visām pusēm izšautu savas zvaigznes, un tomēr to nepalika mazāk – tūkstošiem tās steidzās
savā ceļā, lai sekotu tūkstošām citu, it kā tās būtu radītas tieši šim gadījumam. (10) (334)
Tiešām, nebūtu iespējams atrast labāku ainojumu kā vīģeskoku, kas, liela vēja kratīts,
nomet savas vīģes." (11)
Ņujorkas periodiskā izdevumā Journal of Commerce 1833.gada 14. novembrī tika
publicēts garš raksts par šo brīnišķo dabas parādību, kur varēja lasīt šādu ziņojumu: "Es
domāju, ka neviens filozofs vai zinātnieks nav stāstījis vai rakstījis par notikumu, kas
līdzinātos tam, ko redzējām vakar rīta pusē. Astoņpadsmit gadsimtus iepriekš to bija
paredzējis kāds pravietis, ja tikai mēs šajā zvaigžņu krišanā papūlēsimies ieraudzīt
zvaigžņu krišanu (..) vienīgi iespējamā nozīmē, kas tiešām var būt pareiza."
Tādā veidā parādījās pēdējā no Kristus atnākšanas zīmēm, par kurām Viņš saviem
mācekļiem pavēlēja: "Kad jūs visu to redzat, tad ziniet, ka tas ir tuvu priekš durvīm." (Mat.
24:33) Kā nākošo lielo notikumu, kas norisinājās pēc šīm zīmēm, Jānis redzēja, ka debess
aizgāja kā satīta grāmata, kamēr zeme trīcēja, kalni un salas tapa kustinātas no savām
vietām un ļaunie cilvēki šausmās centās aizbēgt no Cilvēka Dēla klātbūtnes. (Atkl. 6:12-
17)
Daudzi šīs zvaigžņu krišanas aculiecinieki to uzskatīja kā tuvojošās tiesas dienas
vēstnesi, – "kā godbijību iedvesošu simbolu, kā drošu priekšteci, kā šīs lielās un briesmīgās
dienas žēlastības pilnu zīmi". (12) Tādā veidā ļaužu uzmanība tika pievērsta pravietojuma
piepildījumam, kas daudzus ierosināja ņemt vērā brīdinājumu par otro adventi.
1840. gadā plašu interesi izraisīja cits ievērības cienīgs pravietojuma piepildījums.
Divus gadus iepriekš Džosija Līčs, viens no vadošajiem otrās adventes sludinātājiem,
publicēja Atklāsmes grāmatas 9. nodaļas izskaidrojumu, paziņojot Osmaņu impērijas
sabrukumu. Saskaņā ar viņa aprēķiniem šo varu vajadzēja gāzt "1840. gadā, kaut kad
augusta mēnesī", un tikai dažas dienas pirms šī paredzējuma piepildīšanās viņš rakstīja: "Ja
mēs pieņemam, ka pirmais laika posms, sastāvošs no 150 gadiem, precīzi piepildījās pirms
Konstantīna XI uzkāpšanas tronī ar turku atļauju un ka 391 gads un piecpadsmit dienas
203