Liela Cina

Lielā Cīņa
runā droši un ar mierīgu prātu.» Daudzi Vācijas lielkungi skatījās ar lepnumu un prieku uz
šo savas nācijas priekšstāvi. Romas piekritēji bija pazaudējuši; viņu lieta parādījās ļoti
nelabvēlīgā gaismā. Viņi mēģināja savu varu uzturēt, bet nevis atsaukdamies uz svētiem
rakstiem, bet ņemdami palīgā draudus, Romas ikreizējus pierādījumus. Saeimas prezidents
sacīja: Kad tu neatsauksi, ķeizars un valsts gan apdomās, ko ar tādu stūrgalvīgu ķeceri
darīt.» {LC 160.2}
Lutera draugi, kuri ar tādu prieku bija klausījušies uz viņa cēlo aizstāvēšanās runu,
nodrebēja pie šiem vārdiem; bet doktors pats mierīgi teica: «Dievs, palīdzi man, es nevaru
atsaukt.» {LC 160.3}
Viņam pavēlēja atstāt saeimu, un zemes kungi iesāka savu apspriedi. Bija jūtams, ka ir
pienākuši lieli laika grieži. Lutera stingrā pretošanās varēja atstāt baznīcas vēsturē
paliekamu iespaidu uz gadu simteņiem. Nolēma dot Luteram vēlreiz iespēju savas mācības
atsaukt. Beidzamo reizi viņu veda sapulces priekšā. Atkal viņam vaicāja, vai viņš gribot
atteikties no savām mācībām, bet viņa atbilde skanēja: «Es nevaru citādu atbildi dot, ka
tikai tādu, kādu jau devu.» Bija skaidri, ka nedz caur apsolījumiem, nedz caur draudiem
viņš nebija piedabūjams padoties Romai. {LC 160.4}
Pāvesta lietas vadītāji dusmojās, ka viņu vara, kuras priekšā bija drebējuši ķēniņi un
muižnieki, tagad tika niecināta no vienkārša mūka; viņi ilgojās, likt tam sajust savas
dusmas, mocīt tik ilgi, kamēr tas izlaiž garu. Bet Luters briesmas saprazdams runāja uz
visiem ar pazemīgu mieru un svētu cienību. Viņa vārdos nebija lepnums, kaislība, vai tīša
sagrozīšana. Viņš pats sevi vairs neredzēja, nedz lielos vīrus, kas bija viņam visapkārt, bet
tikai juta, ka atrodas tā tuvumā, kas ir augstāks par pāvestiem, prelātiem, ķēniņiem un
ķeizariem. Kristus ar Lutera muti bija runājis tik spēcīgi un vareni, ka netikvien draugi, bet
arī ienaidnieki bija godbijības un izbrīnīšanās pilni. {LC 161.1}
Dieva gars bija klātbūdams šinī sapulcē un bija sagrābis ķeizarvalsts varas vīru sirdis.
Vairāki lielkungi atzina, ka taisnība ir Lutera pusē. Taisnība daudzus bija pārliecinājusi;
bet pie dažiem iespaidi nebija paliekoši. Tur bija viena cita šķira, kura savu pārliecību toreiz
vēl neizteica, bet kura, pēc tam kad pati bija pētījusi svētos rakstos, turpmāk ar lielu
drošsirdību pievienojās reformācijai. {LC 161.2}
Kūrfirsts Fridrihs ar lielām bažām bija gaidījis Lutera ierašanos saeimā un dziļi
aizkustināts bija klausījies viņa runā. Lepns un priecīgs viņš skatījās uz Lutera drosmi,
noteiktību un pašsavaldīšanos un apņēmās, turpmāk vēl stiprāk viņu aizstāvēt. Viņš
salīdzināja strīdošās partijas un redzēja, ka patiesības spēks bija izaicinājis pāvestu, ķēniņu
un prelātu gudrību. Pāvestība bija tā sakauta tikusi, ka to visām tautām visos laikos bija
jāredz un jāsajūt. {LC 161.3}
91