Liela Cina

Lielā Cīņa
mani sadzirdētu, un baidījos, ka to nepanākšu, ja vispirms griezīšos pie pieaugušajiem.
Tāpēc nolēmu iet pie visjaunākajiem. Sapulcināju bērnu auditoriju, un, ja grupa
palielinājās, ja redzēju, ka viņi klausās, ir apmierināti, ieinteresēti un saprot, un spēj
izskaidrot šo tematu, tad biju drošs, ka man drīzumā radīsies arī cita klausītāju saime un
arī pieaugušie atzīs, ka ir vērts ziedot laiku, lai apsēstos un mācītos. Ja tas tiks panākts, tad
šī lieta būs uzvarējusi." (14)
Darbs vainagojās panākumiem. Kad viņš uzrunāja bērnus, tiem līdzi nāca arī vecāki.
Viņa baznīcas galerijas pildījās ar uzmanīgiem klausītājiem. Starp tiem bija augstāko šķiru
pārstāvji un zinātnieki, kā arī Ženēvā iebraukušie muižnieki un ārzemnieki, kas šo vēsti
aiznesa uz citiem apgabaliem.
Sekmju iedrošināts, Gausens savas atziņas sāka publicēt, cerot panākt pravietisko
grāmatu pētīšanu franciski runājošo draudžu vidū. "Ar bērniem pasniegto mācību
publicēšanu," saka Gausens, "mēs runājām ar pieaugušajiem, kas šādas grāmatas bieži
atstāja novārtā, nepareizi aizbildinoties, ka tās neesot saprotamas. Kā gan tās varētu būt
nesaprotamas, ja bērni tās saprot?" "Es ļoti ilgojos," viņš piebilst, "ja vien iespējams, lai
mūsu draudzēs būtu daudz plašākas zināšanas par pravietojumiem. Man tiešām šķiet, ka
nav citu studiju, kas labāk atbilstu laika vajadzībām. Tādā veidā mēs sagatavosimies
tuvajam bēdu laikam, tā mēs varēsim palikt nomodā, gaidot Jēzu Kristu."
Kaut arī Gausens bija viens no izcilākajiem un iemīļotākajiem franciski runājošiem
sludinātājiem, tomēr pēc kāda laika viņu no šī amata atbrīvoja, galveno apsūdzību virzot
uz to, ka, apmācot jaunatni, viņš esot lietojis Bībeli un nevis baznīcas katehismu, šo
garlaicīgo un racionālistisko rakasgrāmatu, kurā īstu ticību tikpat kā nevarēja saskatīt.
Vēlāk viņš kļuva par pasniedzēju kādā teoloģijas skolā un svētdienās turpināja savu
pamācītāja darbu, palīdzot bērniem saprast Rakstus. Viņa pravietojumu izskaidrojumi
izsauca lielu interesi. Pildot savus skolotāja pienākumus, izsakoties presē, viņš ar
iemīļotajām bērnu apmācīšanas metodēm gadiem ilgi iespaidoja plašu apkārtni un bija
līdzeklis daudzu cilvēku uzmanības pievēršanai pravietojumiem par Kunga atnākšanas
tuvumu.
Adventes vēsts atskanēja arī Skandināvijā, izraisot ļaudīs lielu interesi. Daudzi tika
pamodināti no savas iedomātās drošības sajūtas, lai atzītu un atstātu grēkus, Kristus vārdā
meklējot sev pārkāpumu piedošanu. Bet valsts baznīcas garīdzniecība pretojās šai kustībai,
un viņu iespaids panāca, ka dažus sludinātājus ielika cietumā. Daudzās vietās, kur Kunga
drīzās atnākšanas vēstneši tādā veidā tika apklusināti, Dievam patika šīs atziņas brīnumainā
kārtā pasludināt ar mazu bērnu starpniecību. Valsts likums viņus nevarēja ierobežot, jo tie
bija par jauniem, un tāpēc viņiem atļāva netraucēti runāt.
Šī kustība sevišķi izplatījās starp zemākās šķiras iedzīvotājiem, un ļaudis sapulcējās
strādnieku vienkāršajos dzīvokļos, lai uzklausītu tur izteiktos brīdinājumus. Sludinātāji –
222