Liela Cina

Lielā Cīņa
izdevība, strādāja šīs baznīcas ietvaros, tad patiesība atrada ceļu tur, kur citādi durvis būtu
palikušas aizslēgtas. No morālā sastinguma stāvokļa tika pamodināti arī daži garīdznieki,
lai kļūtu par dedzīgiem sludinātājiem savās draudzēs. Formālisma nocietinātajā baznīcā
sāka pulsēt jauna dzīvība.
Veslija laikā, tāpat kā visos draudzes vēstures laikmetos, cilvēki ar dažādām dāvanām
veica viņiem uzticēto darbu. Ne visos mācības punktos saskanēja viņu domas, bet viņi visi
bija Dieva Gara vadīti un vienoti galvenajā mērķī – mantot dvēseles Kristum. Nesaskaņas
Vaitfīlda un Veslija starpā reiz draudēja pat ar pilnīgu atsvešināšanos, bet, tā kā viņi Kristus
skolā bija mācījušies lēnprātību, tad šī savstarpējā iecietība un iejūtīgā kristīgā mīlestība
viņus atkal samierināja. (258) Tiem nebija laika strīdēties, kamēr visur vēl virmoja maldi
un netaisnība, un grēcinieki gāja bojā savos grēkos.
Dieva kalpi mina nelīdzenu, grūti ejamu taku. Pret viņiem nostājās iespaidīgi un
izglītoti vīri. Pēc kāda laika daudzi garīdznieki sāka atklāti izpaust savu naidu, un baznīcu
durvis aizvērās skaidrajai ticības vēstij un visiem, kas to sludināja.
Tāda garīdzniecības izturēšanās, no kanceles viņus atklāti apsūdzot, sacēla kājās
tumsas, nezināšanas un netaisnības spēkus. Atkal un atkal Dieva žēlastības brīnums glāba
Džonu Vesliju no nāves. Kad pret viņu tika pamodināts pūļa niknums un likās, ka vairs nav
nekādas iespējas izbēgt, tad viņam blakus nostājās eņģelis cilvēka izskatā, ļaužu pūlis
atkāpās, un Dieva kalps netraucēti aizgāja no bīstamās vietas.
Par savu izglābšanu no satracinātā pūļa vienā no šiem gadījumiem Veslijs teica: "Ejot
lejup pa slidenu taku uz pilsētu, daudzi pūlējās mani pagrūst, jo tie pareizi sprieda, ja es
reiz būtu pakritis zemē, tad laikam gan vairs nepieceltos. Bet es neklupu, un manas kājas
ne reizi nepaslīdēja, līdz pilnīgi biju izkļuvis no viņu rokām. (..) Kaut arī daudzi centās
satvert mani aiz apkakles vai drēbēm, lai norautu zemē, tomēr tie nekur nevarēja pieķerties,
un tikai vienam izdevās satvert manas vestes atloku, kas drīz arī palika viņa rokā, bet otru,
veselo pusi, kuras kabatā atradās nauda, tas atrāva tikai pa pusei. (..) Spēcīgs vīrs tieši aiz
manis vairākkārt atvēzējās, lai iesistu ar resnu ozola nūju. Ja viņš tikai vienu reizi ar to man
būtu trāpījis pa pakausi, tad tālākās pūles vairs nebūtu vajadzīgas, tomēr katru reizi sitiens
tika novirzīts sānis. Es nezinu, kā tas notika, jo es nevarēju novērsties ne pa labi, ne pa
kreisi. (..) Vēl kāds, steigā izspraucies cauri pūlim, pacēla savu roku sitienam, bet tad
pēkšņi to nolaida, tikai noglāstot man galvu, sacīdams: "Kādi gan viņam mīksti mati!" (..)
Paši pirmie cilvēki, kas atgriezās, bija tieši ielas varoņi, pūļa vadoņi, no kuriem viens bija
cīkstonis lāču dārzos (..)." (259)
"Cik lēnprātīgi un pakāpeniski gan Dievs mūs sagatavo Viņa gribas īstenošanai! Pirms
diviem gadiem kāds ķieģeļa gabals viegli skāra manu plecu. Gadu vēlāk akmens man
trāpīja starp acīm. Pagājušajā mēnesī es saņēmu vienu sitienu un šovakar divus – vienu,
pirms mēs ienācām pilsētā, un otru pēc tam, kad no tās bijām izgājuši, tomēr tie abi bija kā
153