Liela Cina

Lielā Cīņa
No debesīm ir dzirdama balss, kura pasludina Kristus atnākšanas dienu un stundu un
mūžīgo Dieva un viņa tautas derību. Kā skaļākie pērkoņa dārdieni veļas viņa vārdi pār
zemi, un Dieva Israēls klausās, acis uz augšu pacēlis. Viņu sejas būs no viņa godības
apspīdētas un būs kā Mozus seja, kad tas nāca zemē no Sinaja kalna. Bezdievīgie nevar uz
viņiem skatīties. un kad tiks svētīti tie, kas caur sabata turēšanu ir godājuši Dievu, tad
atskanēs varens uzvaras kliedziens. Drīz rīta pusē parādās mazs melns mākonītis, apmēram
pusi tik liels kā vīra roka. Tas ir mākonis, kas ietin Pestītāju, un kas tālumā liekas tumsā
tīts. Dieva tauta zin, ka tā ir Dievadēla zīme. Svinīgi klusot viņi uz to skatās, ka tas zemei
tuvojas un redzami gaišāks top un godības pilnāks, līdz kamēr paliek par baltu mākoni,
kurš apakšā izskatās kā rijošs uguns un pār kuru lidinās derības varavīksna. Jēzus jāj
papriekšu kā varens uzvarētājs.
Viņš tagad nenāk kā sāpju cietējs, lai dzertu rūgto kauna un sāpju biķeri, bet kā debess
un zemes uzvarētājs, kas tiesā dzīvus un mirušus. «Uzticīgs un patiesīgs, un tas tiesā un
karo iekš taisnības.» «un tiem gāja pakaļ tie debess karaspēki.» Viņu pavada eņģeļi ar
uzvaras dziesmu debešķīgām meldijām— kā liels, neskaitāms pavadoņu pulks. Apvārsnis
liekas būt pilns no starojošiem stāviem, desmit tūkstoši reiz desmittūkstoši un tūkstoši reiz
tūkstoši. Neviena cilvēka spalva nevar aprakstīt šī skata godību, nedz mirstīgs prāts to
aptvert. «Viņa augstība apklāj debesis, un zeme ir pilna viņa slavas.»1 Kad kustošais
mākonis nāk tuvāk, katra acs redz dzīvības Lielkungu. Viņa svētīto galvu vairs neapkauno
ērkšķu vaiņags, bet godības diadēma dus uz viņa svētās pieres. Viņa seja spīd gaišāki par
žilbinošo pusdienas sauli. «Un uz drēbēm un uz sāniem viņam ir tas vārds rakstīts: Ķēniņu
Ķēniņš un kungu Kungs.»2 Viņa klātbūtnē visas sejas nobāl3; un mūžīgā izmisuma bailes
krīt uz tiem, kas ir atmetuši Dieva žēlastību. «Ceļi dreb un visi gurni gurst, un visi viņu
vaigi nobāl.»4 Taisnie sauc ar drebēšanu: «Kas var pastāvēt? Eņģeļu dziedāšana apklust
un kādu brīdi valda briesmīgs klusums. Tad top dzirdama Jēzus balss, kura saka: «Lai tev
pietiek no manas žēlastības.» Taisno sejas top gaišas, un prieks piepilda katru sirdi. Un
eņģeļi atkal gavilēdami dzied augstībā, arvien vairāk tuvodamies zemei. Visu ķēniņu
Ķēniņš nokāpj uz padebeša, uguns liesmās tīts.
Zeme dreb viņa priekšā, debesis satinas kā grāmata un visi kalni un visas salas tiek
izkustināti no savām vietām. «Mūsu Dievs nāk un necieš klusu; rijošs uguns iet viņa
priekšā, un viņam apkārt liela vētra. Viņš sauc debesīm augšā, un zemei, tiesāt savus
ļaudis.» «Un tie ķēniņi virs zemes un tie lielie kungi un tie bagātie un tie virsnieki un tie
varenie un visi kalpi un visi svabadie apslēpās alās un kalnu dobumos, un tie sacīja uz tiem
kalniem un uz tām klintīm: krītiet pār mums un apslēpiet mūs no tā vaiga, kas sēž uz tā
goda krēsla, un no tā jēra dusmības. Jo viņa dusmības lielā diena ir atnākusi— un kas var
pastāvēt?»1 Smejošie zaimi ir apklusuši. Lūpas, kas melo, arī stāv klusu. Ieroču un kaujas
troksnis un «kurpes, autas uz kara troksni, un drēbes, apgānītas asinīm,«— visa tā vairs
nebūs. Nebūs nekas vairs dzirdams, kā tikai lūgšanas, raudāšana un vaimanāšana. No
388