Liela Cina

Lielā Cīņa
Tāpat kā lielā Reformācija 16. gadsimtā, arī Adventes kustība vienlaicīgi parādījās
kristīgās pasaules dažādās zemēs. Kā Eiropā, tā Amerikā ticības un lūgšanu vīri tika
ierosināti pētīt pravietojumus, un, iedziļinoties inspirētajos pierakstos, tie atrada
pārliecinošus pierādījumus, ka visu lietu gals ir tuvu. Dažādās zemēs radās atsevišķas
kristiešu grupas, kas vienīgi no Rakstiem ieguva pārliecību, ka Pestītāja atnākšana ir tuvu.
1821. gadā, trīs gadus pēc tam, kad Millers bija sapratis pravietojumus, kas norādīja uz
tiesas laiku, Kunga drīzo atnākšanu sāka sludināt Džozefs Vulfs – visas "pasaules
misionārs". Vulfs piedzima Vācijā ebreju ģimenē. Viņa tēvs bija jūdu rabīns. Jau ļoti agri
viņš pārliecinājās par kristīgās reliģijas patiesīgumu. Rosīgais, meklējošais prāts tam lika
uzmanīgi ieklausīties tēva mājās notiekošajās sarunās, dievbijīgiem jūdiem ik dienas
sapulcējoties, lai dalītos pārdomās par savas tautas cerībām un ilgām, par nākošā Mesijas
godību un Izraēla valsts atjaunošanu. Kādā dienā, dzirdot pieminam Jēzu no Nācaretes,
zēns jautāja, kas Viņš tāds bijis. "Kāds ļoti apdāvināts jūds," skanēja atbilde, "bet, tā kā
Viņš sevi nosauca par Mesiju, tad jūdu tiesa Viņu notiesāja uz nāvi." "Bet kāpēc tā," atkal
iebilda jautātājs, "Jeruzāleme ir izpostīta un mēs atrodamies gūstā?" "Ak vai, ak vai!"
atbildēja tēvs, "tikai tādēļ, ka jūdi nonāvēja praviešus." Bērns tūlīt tika pamodināts domāt:
"Varbūt arī Jēzus bija pravietis, un jūdi Viņu nevainīgu nogalināja." (1) Un šī izjūta bija
tik ļoti spēcīga, ka, lai gan tam bija aizliegts iet kristīgās baznīcās, viņš tomēr uzturējās pie
durvīm ārpusē, mēģinādams saklausīt tur sludināto vēsti.
Kad viņš, būdams tikai septiņus gadus vecs zēns, lielījās kāda gados vecāka kristīga
kaimiņa priekšā, ka Izraēlu gaida uzvaras līksmība nākotnē, vecais vīrs laipni sacīja: "Mīļo
zēn, es gribu tev pateikt, kurš bija īstais Mesija: Jēzus no Nācaretes (..), ko tavi senči piesita
krustā, tāpat kā senatnē nomocīja citus praviešus. (358) Ej mājās un izlasi Jesajas 53.
nodaļu, un tu pārliecināsies, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls." (2) Šo pārliecību viņš ieguva
uzreiz. Aizgājis mājās, tas lasīja Rakstus, brīnīdamies, cik pilnīgi tie piepildījušies Jēzū no
Nācaretes. Vai tiešām kristieša vārdi bija vistīrākā patiesība? Zēns lūdza tēvu noskaidrot
šo pravietojumu, bet sastapa tik drūmu un atbaidošu klusēšanu, ka vairs nekad
neuzdrošinājās par to jautāt. Tomēr tas tikai palielināja viņa ilgas vēl labāk iepazīties ar
kristīgo reliģiju.
Zināšanas, pēc kurām viņš tiecās, tika rūpīgi slēptas šīs jūdu ģimenes lokā, tādēļ,
būdams tikai vienpadsmit gadus vecs, tas atstāja sava tēva namu un aizgāja pasaulē, lai
iegūtu izglītību, izvēlētos sev reliģiju un dzīves darbu. Mājvietu viņš atrada pie radiem, bet
tikai uz laiku, jo arī no turienes to kā atkritēju drīz vien padzina, un viņam pilnīgi vienam
un bez iztikas līdzekļiem nācās iet savu ceļu starp svešiem ļaudīm. Tā viņš gāja no vietas
uz vietu, tajā pašā laikā čakli mācoties un nepieciešamo naudu nopelnot ar ebreju valodas
stundu pasniegšanu. Kāda katoļu skolotāja iespaidā viņš pieņēma Romas ticību un plānoja
kļūt par misionāru savai tautai. Nedaudz gadus vēlāk, tiecoties uz šo mērķi, tas devās
turpināt studijas Propagandas koledžā Romā. Šeit zēna ieradums patstāvīgi domāt un
217