Liela Cina

Lielā Cīņa
Aizdomas pret Dievu ir neatjaunotas sirds dabīgs asns, sirds, kura ir ienaidā pret Dievu.
Bet ticība ir iedota no Svēta Gara un viņa uzplauks tikai tikdaudz, cikdaudz tā tiek kopta.
Neviens bez nopietnas cenšanās nevar stiprāks palikt savā ticībā. Neticība pieņemas līdz ar
dvēseles spēku mazināšanos; un kad cilvēki nenodarbojas vis ar to, kas viņu ticību pierāda,
bet šaubās un kritizē, viņu šaubas tiek jo vairāk apstiprinātas. {LC 280.3}
Un tie, kas šaubās Dieva apsolījumiem un netic viņa žēlastības apgalvojumiem, atņem
Dievam godu, un viņi Kristum vis netuvinājas, bet pastāvīgi attālinājas no viņa. Viņi ir
neauglīgi koki, kas savus sausos zarus izplēš jo plaši, tā ka aizsedz saules gaismu citiem
stādiem, un tie nīkst un mirst viņu stindzinošā ēnā. Viņu dzīves darbs uzstāsies pret tiem,
kā nekad neapklusināms liecinieks. Viņi sēj šaubu un neticības sēklu, kas nesīs savus
augļus. {LC 280.4}
Tiem, kas grib vaļā tikt no savām šaubām, ir tikai viens celš: nekritizēt un neapšaubīt
to, ko viņi nevar saprast, bet lūkoties uz to gaismu, kas patlaban uz viņiem spīd, lai saņemtu
vēl jo lielāku gaismu. Viņiem būtu jāseko katram pienākumam, kuru apgaismotais prāts
tiem licis saprast un viņi sapratīs arī to, par ko viņi tagad vēl šaubās. {LC 281.1}
Sātans nāk klajā ar tādiem viltojumiem, kuri patiesībai tik līdzīgi, ka tie viegli var
pievilties, kas ļaujas to darīt un kuri labprāt apietu patiesības prasījumus — pašaizliedzību
un upurus; sātans tomēr nespēj paturēt savā varā nevienu dvēseli, kas meklē patiesības
atzīšanu. Kristus ir patiesība, un «patiesais gaišums, kas apgaismo visus cilvēkus, kas nāk
šai pasaulē.»1 Patiesības gars ir nācis, lai vestu visus cilvēkus pie patiesības. Un zem Dieva
dēla pilnvaras ir rakstīts: «Meklējiet, tad jūs atradīsiet.» «Ja kas grib viņa (Tēva) prātu darīt,
tas sapratīs, vai šī mācība ir no Dieva.»2 {LC 281.2}
Kristus pakaļstaigātāji maz zin no tiem nodomiem, kurus sātans un viņa pulki pret tiem
kaļ. Bet viņš, kas debesīs sēd, ievadīs ka šie plāni piepilda viņa dziļākos nodomus. Kungs
pieļauj, ka viņa ļaudis tiek likti pārbaudīšanās ugunīs, bet ne tāpēc ka viņam patiktu viņu
ciešanas un noskumšana, bet tāpēc ka šis paņēmiens vedīs pie galīgas uzvaras. Saskaņā ar
savu paša pilnību viņš tos nevar sargāt no kārdināšanām, jo pārbaudīšanas nodoms ir viņus
sagatavot, ka tie varētu pretoties visiem ļauniem vilinājumiem. {LC 281.3}
Dieva darbu nevar kavēt ne velns, nedz bezdievīgi cilvēki, tie viņu arī nevar atšķirt no
viņa tautas, kas ar satriektām un pazemīgām sirdīm atzīst savus grēkus un no tiem atstājas,
un ticībā paļaujas uz viņa apsolījumiem. Katrai kārdināšanai, katram iespaidam, lai viņi
būtu atklāti vai slepeni, var jo sekmīgi pretimstāties. «Ne caur spēku, nedz caur varu, bet
caur manu Garu tas notiks, saka Kungs Cebaots.»1 «Jo Kunga acis ir pār taisniem un viņu
ausis uz viņu lūgšanu;... Un kas jums ļaunu darīs, ja jūs labam dzenaties pakaļ»2 Kad
Bileāms, vilināts no jaukas algas apsolījuma, izlietoja pret Israēlu burvības vārdus un
Kungam upurēdams gribēja ka lāsts nāktu pār viņa tautu, Dieva Gars aizliedza ļaunumu,
kuru viņš ilgojās izsacīt, un Bileāms bija piespiests izsaukties: «Kā lai es nolādu, ko Kungs
323