Liela Cina

Lielā Cīņa
Nodaļa 24 - Vissvētākajā Vietā
Svētās vietas temats līdzīgi atslēgai atvēra un skaidroja 1844. gada vilšanās noslēpumu.
Tas atklāja veselu rindu patiesību, kas pilnīgi pamatoti un savstarpējā saskaņā rādīja, ka
Dieva roka ir vadījusi lielo adventes kustību, uzsverot pašreizējos pienākumus un vedot
gaismā Dieva tautu un tās darbu. Kā Jēzus mācekļi pēc briesmīgās moku un vilšanās nakts
"tapa līksmi, Kungu redzēdami", tā tagad priecājās tie, kas ticībā bija gaidījuši Viņa otro
atnākšanu. Viņi bija domājuši, ka Jēzus parādīsies godībā, lai atalgotu savus kalpus.
Cerībās pieviļoties, tie Jēzu pazaudēja no sava redzesloka un uztraucās tāpat kā Marija pie
kapa: "Tie manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur tie Viņu likuši". Un tagad tie Viņu,
savu līdzjūtīgo Augsto Priesteri, kurš drīz parādīsies kā Ķēniņš un Atbrīvotājs, atkal
ieraudzīja Vissvētākajā vietā. Gaisma no svētnīcas apspīdēja pagātni, tagadni un nākotni.
Ticīgie atzina, ka viņus savā nemaldīgajā gudrībā ir vadījis Dievs. Lai gan līdzīgi
pirmajiem mācekļiem viņi paši nebija sapratuši vēsti, kuru sniedza ļaudīm, tomēr vēsts bija
pareiza. To sludinot, viņi bija izpildījuši Dieva nodomu, un viņu darbs Kungam nebija
veltīgs. "Atdzimuši dzīvai cerībai," viņi priecājās "ar neizsakāmu un godības pilnu prieku".
Kā Daniēla 8:14 pravietojums: "Divi tūkstoši un trīs simti dienas būs skaitāmas no
vakara līdz rītam, tad svētā vieta atkal taps iesvētīta", tā arī pirmā eņģeļa vēsts: "Bīstieties
Dievu un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda", norādīja uz Kristus
kalpošanu vissvētākajā vietā, uz izmeklēšanas tiesu, bet ne uz Kristus nākšanu izglābt
savus ļaudis un iznīcināt bezdievīgos. (424) Kļūda nebija pravietisko laiku aprēķinā, bet tā
notikuma izpratnē, kas risināsies 2300 dienu beigās. Šīs maldīšanās dēļ ticīgie pārdzīvoja
vilšanos, tomēr piepildījās viss, ko pravietojums iepriekš bija vēstījis, viss, ko viņi varēja
gaidīt, pamatojoties uz Rakstiem. Tieši tajā laikā, kad tie žēlojās par pieviltajām cerībām,
norisinājās šajā vēstī paredzētais notikums, kam vajadzēja piepildīties, pirms Kungs varētu
nākt un atalgot savus kalpus.
Kristus nebija atnācis uz Zemi, kā viņi gaidīja, bet gan iegājis Debesīs esošā tempļa
vissvētākajā vietā, kā uz to jau iepriekš norādīja simboli. Pravietis Daniēls apraksta, ka viņš
šinī brīdī nāk Laiku Vecā priekšā: "Es redzēju nakts parādīšanā, un raugi, viens nāca debess
padebešos kā Cilvēka Dēls un nāca," ne uz Zemi, bet – "pie Laiku Vecā, un tapa vests Viņa
priekšā". (Dan. 7:13, Glika tulk.)
Arī pravietis Malaķija jau iepriekš bija ziņojis par šo nākšanu: "Drīz nāks uz savu namu
Kungs, ko jūs meklējat, un derības eņģelis, pie kā jums labs prāts. Redzi, Viņš nāk, saka
Kungs Cebaots." (Mal. 3:1, Glika tulk.) Kunga nākšana uz savu templi bija pēkšņa un
negaidīta Viņa ļaudīm, jo tie Viņu tur nemeklēja. Tie gaidīja Viņu nākam uz Zemi, "ar
uguns liesmām sodīt tos, kas nepazīst Dievu un kas ir nepaklausīgi (..) evaņģēlijam". (2.
Tes. 1:8, Glika tulk.)
261