Liela Cina

Lielā Cīņa
biedinājums ir bezdievīgos radījis dusmas; tās ir izgāztas pret visiem tiem, kas brīdinošo
vēsti uzņēmuši, un sātana ienaids un vajāšanas taps vēl lielāki. {LC 318.3}
Kad Dievs atstājās no jūdu tautas, to nezināja ne priesteri, ne pati tauta. Kaut gan sātans
tos bija aizrāvis briesmīgo un nejauko kaislību varā, viņi tomēr vēl uzskatīja sevi par Dieva
izredzēto tautu. Dievnamā dievkalpošanas notika pa vecam. Tika upurēts uz viņa
apgānītiem altāriem, un katru dienu tika izlūgta svētība pār tautu, kura bija vainīga pie
nenoziedzīgā Dieva Dēla asinīm un kura arī viņa kalpus un apustuļus bija mēģinājusi
nokaut. Kad debesu svētās vietas neatsaucamais spriedums būs sacīts, un pasaules liktenis
uz mūžu nolemts zemes iedzīvotāji to nezinās. Tauta kurai Dieva Gars galīgi ticis atņemts,
vēl turpinās ievērot reliģijas normas; un sātaniskā dedzība, ar kuru ļaunais valdnieks
iededzinās savos kalpos viņu ļauno nodomu izvešanai, līdzināsies patiesai dievbijībai. {LC
318.4}
Sabats visai kristīgai pasaulei ir tapis par īpašu cīņas priekšmetu un tā kā valsts un
baznīca ir apvienojušās, lai izvestu svētdienas svētīšanu, tad mazā mazākuma ciešā
pretošanās vairākuma prasībai saceļ vispārībā zināmu nicināšanu. Tiek uzsvērts, ka tos
nedaudzos, kas baznīcas iekārtai un valsts likumiem pretojas, nedrīkstētu nemaz ciest savā
vidū; ka esot labāk, kad viņi cieš, nekā kad veselā tautā tiek radīts sajukums unnelikumība.
Tā vairāk kā pirms astoņpadsmit gadusimteņiem sprieda «tautas vadonis» par Jēzu, Viltīgi
gudrais Kajafa sacīja: «Ir labāk kad viens cilvēks mirst par tautu, nekā kad visa tauta aiziet
bojā.» Šis pierādījums tiks beidzot vērsts pret tiem kas svētī sabatu, kā tas ceturtā bauslī ir
pavēlēts; tiks izdota pavēle, kurā tie tiks nostādīti kā tādi, kas pelnījuši visbargāko sodu,
un kurā tautai tiks dota brīvība viņus pēc kāda zināma laika nokaut. Katolicisms vecā un
atkritušais protestantisms jaunā pasaulē rīkosies abi vienādi pret tiem, kas Dieva
priekšrakstus tur cieņā un godā. {LC 319.1}
Pār Dieva tautu tad nāks bēdas un vaimanas, kuras iztēlo pravietis, rādīdams Jēkaba
bailes: «Jo tā saka tas Kungs: mēs dzirdam briesmu balsi, tur ir bailes un nemiers.» Kāpēc
tad es redzu,... ka visi vaigi palikuši bāli? Jo tā diena ir tik liela, kā citas tādas nav, un tas
1r Jēkaba bēdu laiks; tomēr viņš no tā taps izpestīts.»1 {LC 319.2}
Jēkaba bēdu nakts, kad viņš Dievu lūgdams cīnījās un mēģināja atsvabināties no Ēsava
rokas, attēlo Dieva tautas bēdn laika piedzīvojumus. Jēkabs, kurš ar viltību gribēja iegūt
sava tēva svētību, kura pienācās viņa brālim Ēsavam, izbijies no pēdējā nāvīgiem
draudiem, lūkoja glābties. Pēc tam, kad viņš daudzus gadus bija svešumā pavadījis, viņš
saņēma no Dieva pavēli atgriezties dzimtenē un tamdēļ devās ceļā ar savām sievām un
bērniem un ar saviem ganāmiem pulkiem. {LC 319.3}
Kad viņš nonāca pie zemes robežām, to sagrāba bailes, kad viņš dzirdēja, ka Ēsavs
tuvojas, vadīdams kādu kareivju pulku, un laikam gribēdams atriebties. Šķita ka Jēkaba
neapbruņotam un aizsargāties nespējīgam pulciņam būs tapt par asiņainas kaušanas upuri.
372