Liela Cina

Lielā Cīņa
Atpestītos apsveiks Dieva pilsētā un pielūgšanas gaviļu sauciens atskanēs gaisā. Dieva
Dēls stāvēs ar izplēstām rokām, lai saņemtu mūsu ciltstēvu — būtni, kuru viņš radīja, kura
grēkoja pret savu Radītāju, kuras grēku dēļ Pestītājam bija jānes pie savas miesas naglu
zīmes. {LC 352.1}
Līdz ko Ādams ieraudzīs šis nežēlīgās zīmes, viņš nekritis vis savam Kungam pie
krūtīm, bet dziļā pazemībā metīsies tam pie kājām, saukdams: «Cienīgs, cienīgs ir tas jērs,
kas tapa nokauts!» Pestītājs maigi viņu uzcels un ieaicinās vēlreiz apskatīt viņa dzimteni
Ēdeni, no kuras viņš tik ilgi bija izdzīts. {LC 352.2}
Pēc izdzīšanas no Ēdenes Ādama dzīve zemes virsū bija pilna bēdu; katra novītusi lapa,
katrs upura jērs, katrs traips uz dabas gaišās sejas, mazākā neskaidrība pie cilvēka — viss
atkal par jaunu atgādināja viņa grēku. Briesmīgas bija dvēseles nožēlošanas ciešanas kad
vinš redzēja, ka bezdievība ņem virsroku, un ka par atbildi uz saviem brīdinājumiem
saņēma tikai pārmetumus, ka viņš esot grēka iemesls. {LC 352.3}
Ar pacietīgu pazemību gandrīz tūkstots gadus viņš nesa pārkāpumu sodu. Viņš patiesīgi
nožēloja savus grēkus un uzticējās uz apsolītā Pestītāja nopelniem un mira cerēdams uz
augšāmcelšanos. Dieva Dēls grieza cilvēku pārkāpšanas un krišanu atkal par labu un tagad
Ādams caur Kristus salīdzināšanu tiek atkal iecelts savā pirmā godībā. {LC 352.4}
Nezinādams ko darīt aiz prieka viņš aplūko tos pašus kokus, pie kuriem bija savas acis
priecinājis—kokus, no kuriem viņš reiz augļus plūca un pilnā mērā priecājās par savu
nevainību un svētumu. Viņš redz kokus, kurus viņa paša rokas kopušas; redz tās pašas
puķes, par kurām rūpēties bija viņa mīļākā nodarbošanās. Viņa gars aptver, ka tā ir īstenība
ko viņš redz; viņš saprot, ka tā patiesi ir atjaunotā paradīze, tagad daudz jaunāka nekā tad,
kad viņš no tās tika izdzīts. Pestītājs viņu ved pie dzīvības koka, plūc saldo augli un lūdz
to ēst. Viņš apskatās sev visapkārt un ierauga daudz savu atpestīto ļaužu, kas stāv Dieva
paradīzē. Tad viņš met savu mirdzošo vaiņagu pie Jēzus kājām un krīt viņam pie krūtīm.
Viņš aizskar zelta kokli, un uzvaras dziesma atbalsojas debess velvēs: «Cienīgs, cienīgs ir
jērs, kas tapa nokauts un atkal dzīvo!» Mūzika sagaida Ādama ģimeni, viņi Pestītāju
pielūgdami met tam pie kājām savus vaiņagus. {LC 352.5}
Šo atkalsavienošanos redz eņģeļi, kuri raudāja kad Ādams krita un priecājās, kad Jēzus
augšāmcēlies uzkāpa debesis, pēc tam kad viņš visiem bija atvēris kapus, kas bija ticējuši
uz viņa vārdu. Tagad viņi redz pestīšanas darbu pabeigtu un viņu balsis savienojas
pateicības dziesmā. Kristāljūrā troņa priekšā— stikla jūrā, kas atspīd spožā Dieva godībā,
itkā būtu ar uguni sajaukta— stāv tas pulks, «kas uzvarēja zvēru un viņa bildi un viņa zīmi
un viņa vārda skaitli.»1 Kopā ar jēru stāv uz Ciānas kalna tie simts četrdesmit un četri
tūkstoši, kuri beidzamā paaudzē atpestīti, un viņiem ir «Dieva kokles;» un ir dzirdama
balss, kas skan kā daudzi ūdeņi, vai kā lieli pērkoni, kas skan «kā koklētāji koklē uz savām
koklēm.»2 «Un dziedāja tā krēsla priekšā kā jaunu dziesmu,» dziesmu, kuru neviens cits
392