Liela Cina

Lielā Cīņa
neapmierinājās, kamēr nezināja lielāko daļu no galvas. Kad Luters redzēja, ar kādu
piekrišanu Jaunā Derība bija tikusi uzņemta, viņš steidzīgi sēdās pie Vecās Derības
tulkošanas, un tiklīdz kāds gabals bija pabeigts, viņš tūliņ laida to klajā. {LC 183.5}
Kā pilsētā, tā uz laukiem, visur ar vienādu prieku apsveica Lutera rakstus. «Ko Luters.
un viņa draugi sarakstīja, to citi drangi izplatīja. Mūki, kuri bija pārliecinājušies par
klostera solījuma nelikumību un pēc ilgās bezdarbības atkal vēlējās vest darbīgu dzīvi, bet
kuriem priekš Dieva vārdu sludināšanas trūka zināšanas, apstaigāja provinces un pārdeva
Lutera grāmatas. Bija ļoti daudz tādu uzņēmīgu ceļotāju.» Bagāti un nabagi, mācīti un
nemācīti — visi ar lielu interesi lasīja šos rakstus. Vakarā sādžas skolotājs lasīja tos priekšā
pie pavarda uguns sapulcējušamies pulciņiem. Ikreizes patiesība pārliecināja kādu
klausītāju, vārds tika ar prieku uzņemts, un viņi paši stāstīja citiem priecīgo vēsti. {LC
183.6}
Bībeles vārdi bija piepildījušies: «Kad tavi vārdi atveras, tad tie apgaismo un dara
vientiesīgos gudrus.»1 Svēto rakstu studēšana izdarīja jo dziļu pārmaiņu tautas dvēselē.
Pāvestu kundzība saviem pavalstniekiem bij uzlikusi dzelzs jūgu, tas viņus turēja
nezināšanā un nospieda grēkā un zemībā. Tlkai formas māņticīgi ievēroja un uzticīgi
glabāja; bet viņām kalpojot netika ne sirdij ne prātam kas. Lutera sprediķi, kuri rādīja Dieva
skaidrās patiesības, un pats vārds, kas vienkārši tautai tika ielikts rokā, bija atraisījuši
dusošos spēkus un spodrināja nn izdaiļoja ne tikai tautas dvēseli, bet deva arī prātam jaunu
spēku un stiprumu. {LC 184.1}
Ļandis no visādām kārtām, ar bībeli rokā, varēja redzēt aizstāvam reformāciju. Pāvesta
piekritēji, kuri bībeles studēšanu atstāja priesteriem un mūkiem, tagad viņus uzaicināja
iestāties un apgāzt jaunās mācības. Bet nepazīdami ne svētos rakstus, ne Dieva spēku, viņi
pilnīgi tika sakauti no tiem, kurus viņi bija nosaukuši par nemācītiem un ķeceriem. Kāds
katoļu rakstnieks izteicās: «Par nelaimi Luters saviem pēctečiem samācījis, kn ticībai jābūt
dibinātai vienīgi uz svētiem rakstiem.» Veseliem bariem ļaudis salasījās un klausījās, kā
vīri ar zemu izglītību aizstāvēja patiesību un sprieda pat ar mācītiem un ievērojamiem
teologiem. Kļuva redzama lielo vīru kauna pilnā nezināšana, kad viņu pierādījumiem stājās
pretī ar vienkāršu Dieva vārdu mācību. Sievas un bērni, amatnieki un kareivji zināja labāk
svētos rakstus, nekā mācīti doktori un priesteri. {LC 184.2}
Starpība starp evaņģēlija mācekļiem un pāvestīgās māņticības aizstāvjiem bija redzama
ne tikdaudz pie zinātniekiem, kā pie vienkāršās tautas. «Vecās baznīcas atbalsti bija
atstājušas novārtā valodu zināšanas un zinātniskās studijas un viņu vietā stājas studējošā
jaunatne, kas pētīja rakstus un kura mīlēja senatnes slavenos gara pieminekļus. Šīs gaišās
galvas, šie bezbailīgie vīri ieguva tādas zināšanas, ar kurām ilgi neviens nedrīkstēja
mērīties. {LC 185.1}
112