Liela Cina

Lielā Cīņa
"Kad nu līgavainis kavējās, tad visas aizmiga un snauda." Ar līgavaiņa kavēšanos
attēlota tā laika notecēšana, kad gaidīja Kungu, vilcināšanās un šķietamā vilšanās. Šajā
neziņas un nenoteiktības brīdī paviršo un svārstīgo interese sāka grīļoties un viņu pūles
atslāba, bet tiem, kuru ticība bija pamatota uz Bībeles personīgu pazīšanu, zem kājām
atradās klints, kuru vilšanās viļņi nespēja izskalot. "Visas aizmiga un snauda": viena šķira
bija vienaldzīga, gatava atteikties no savas ticības, otra šķira pacietīgi gaidīja, kad tiks
dāvāta skaidrāka gaisma. Tomēr šķita, ka pārbaudījumu naktī arī pēdējie zināmā mērā
pazaudēja savu dedzību un vēlēšanos nodoties Dievam. Svārstīgie un paviršie vairs
nevarēja balstīties uz savu brāļu ticību. Ikvienam vajadzēja pašam par sevi stāvēt vai krist.
Ap šo laiku sāka parādīties fanātisms. Daži, kas bija dedzīgi apliecinājuši ticību šai
vēstij, atmeta Dieva Vārdu kā vienīgo nekļūdīgo vadoni un, apgalvojot, ka viņus vada Gars,
īstenībā pakļāvās savu jūtu, iespaidu un iztēles kontrolei. Bija cilvēki, kas parādīja aklu un
fanātisku dedzību, notiesājot visus, kas nepiekrita viņu rīcībai. Adventisti visumā
nesimpatizēja šo ļaužu fanātiskajiem uzskatiem un darbībai. Tomēr tie apkaunoja
patiesības lietu.
Sātans, ejot šo ceļu, centās pretoties Dieva darbam un to iznīcināt. Adventes kustība
ļaudis dziļi saviļņoja, atgriezās tūkstošiem grēcinieku, un uzticīgi cilvēki nodevās
patiesības sludināšanas darbam pat kavēšanās laikā. Ļaunuma lielkungs pazaudēja savus
pavalstniekus un, vēlēdamies apkaunot Dieva lietu, tagad centās piekrāpt dažus ticīgos
cilvēkus, novedot tos galējībās. Bet viņa aģenti tūlīt uztvēra katru kļūdu, katru neveiksmi,
katru nepiedienīgu rīcību, parādot to ļaudīm, cik vien iespējams pārspīlētākā
apgaismojumā, lai radītu nepatiku pret adventistiem un viņu ticību. Tāpēc, jo lielāks bija
to cilvēku skaits, kas, apliecinādami ticību otrajai adventei, tajā pašā laikā ļāva sātana
spēkam pārvaldīt savas sirdis, jo lielākas priekšrocības guva ienaidnieks, norādot uz tiem
kā visas ticīgo kopas pārstāvjiem.
Sātans ir "brāļu apsūdzētājs", un tas ir viņa gars, kas cilvēkus iedvesmo uzmanīt Dieva
tautas kļūdas un trūkumus, lai atklātu tos citiem, kamēr viņu labie darbi paliek nepamanīti.
(396) Kad Dievs dara savu dvēseļu glābšanas darbu, arī sātans vienmēr aktīvi strādā. Kad
Dieva bērni nāk Kunga priekšā, arī sātans ierodas viņu vidū. Katrā atmodā viņš ir gatavs
iekļaut sirdī nesvētījušos un garā nelīdzsvarotus cilvēkus. Kad tie ir atzinuši dažus
patiesības punktus un iekarojuši vietu starp ticīgajiem, tad viņš sāk caur tiem strādāt, lai
ieteiktu teorijas, kas pieviļ nepiesardzīgos. Tas, ka cilvēks atrodas Dieva bērnu sabiedrībā
pat lūgšanas namā un pie Kunga galda, vēl nav pierādījums, ka viņš ir patiess kristietis. Ar
dažu tādu vīru starpniecību, kurus viņš var izlietot par saviem aģentiem, sātans bieži ir klāt
pat vissvinīgākajos gadījumos.
Ļaunuma lielkungs apstrīd katru zemes collu, uz kuras kāpj Dieva ļaudis savā ceļojumā
uz Debesu pilsētu. Visā baznīcas vēsturē nav ieviesta neviena reforma, nesastopoties ar
240