Liela Cina

Lielā Cīņa
būtu bijis vajadzīgs atrast kādu veidu, kā vislabāk iznīcināt visu, kas cēls un jauks un
pastāvīgs ģimenes dzīvē, un kad tanī pat laikā viņiem būtu piekodināts ticis, ka ļaunums,
pēc kura viņi dzenas, ir iepotējams no vienas paaudzes otrā— tad viņi nebūtu varējuši
izdomāt labāku plānu, kā šo— laulības svētuma iznīcināšanu... Sofija Arnū, kāda caur
savām asprātīgām runām slavena skatuves māksliniece, nosauca kādā savā darbā
republikāniskās kāzas par «laulības pārkāpšanas sakramentu.» {LC 191.2}
«Kur mūsu Kungs ir krustā sists.» Šo pravietojuma vietu arī Francija piepildīja.
Nevienā citā zemē ienaida gars neparādījās uzkrītošāk, kā tur. Nekur citur patiesība nav
atdūrusies uz tik rūgtu, vai nežēlīgu pretestību, kā Francijā. Evaņģēlija apliecinātājus
vajājot, Kristus mācekļus pie krusta pienaglojot, viņa pašu Kristu bija situsi krustā. {LC
192.1}
Gadusimteņiem ilgi tika izlietas svēto asinis. Kad valdieši Alpu kalnos atdeva savas
dzīvības «Dieva vārda dēļ un Jēzus Kristus liecības dēļ», viņu brāļi, Francijas Aļpu
iedzīvotāji, gandrīz tāpat apliecināja patiesību. Pa reformācijas laiku viņas piekritēji tika
uz visnžēlīgāko mocīti un nokauti. Ķēniņi un muižnieki, augsti dzimušas sievas un jaunas
meitenes, visas bruņniecības un tautas lepnums, bija mielojuši savas acis pie Jēzus mocekļu
mokām. Dūšīgie hugenoti, cīnīdamies par tiesībām, kuras priekš cilvēka sirds ir tās
visusvētākās, bija lējuši savas asinis uz viena, otra grūti iekarota lauka. Protestantiem bija
putnu tiesības, par viņu galvām izsolīta zināma maksa, katrs viņus varēja ķert un vajāt un
nokaut kā plēsīgus zvērus. {LC 192.2}
Astoņpadsmitā gadusimtenī «draudze tuksnesī», vienīgie pirmo kristīgo pēcteči, kas
bija pārpalikuši dienvidus Francijas. kalnos, vēl vienmēr turējās pie vecās tēvu tēvu ticības.
Kad viņi kādreiz naktī uzdrošinājās sapulcēties uz kādas kalnu nogāzes, vai uz kāda
vientuļa, tuksnešaina lauka, nāca dragūni, sagūstīja un uz visu mūžu aizveda vaņģībā pie
spaidu darbiem. «Tie tīrākie, izglītotākie un saprātīgākie no franču tautas— tika uz
visbriesmīgāko mocīti un saķēdēti kopā ar laupītājiem un slepkavām » Ar dažiem apgājās
žēlsirdīgāk: neapbruņotus, bezpalīdzīgus, ceļos nometušos un Dievu lūdzošus tos
aukstasinīgi nošāva. Simtiem vecus vīrus, pretoties nespējīgas sievas un nevainīgus bērnus
atstāja asinīs guļam tur, kur viņi bija sanākuši. Ejot pa kalniem, vai mežiem, kur viņi bija
paraduši sapulcēties, nebija nekas sevišķs, «vai ik uz katra soļa redzēt līķi zālē vai pakārtu
kokā.» Zobens, bendes cirvis un uguns pārvērta viņu zemi par plašu, drūmu tuksnesi. Šie
šausmu darbi neiesākās vis krēslainos vidus laikos, bet tai zelta laikmetā, «kad zinātne tika
piekopta un literatūra ziedēja; kad pilsgalma un galvas pilsētu garīdznieki bija mācīti un
gudri vīri, kas tik uzkrītoši prata izlikties un izrādīt Dieva žēlastības dāvanas — pazemību
un mīlestību.» Bet melnākais noziegums melnā noziegumu sarakstā, briesmīgākais darbs
no visiem briesmu gadusimteņa darbiem bija Bērtuļa nakts. Vēl pasaule ar šausmām un
drebuļiem atceras šo visaugstākā mērā nežēlīgo slepkavīgi bailīgo kaušanu. Romiešu
priesteru un prelātu pierunāts un dzīts, Francijas ķēniņš bija devis savu atļauju. Ap pusnakti
161