Liela Cina

Lielā Cīņa
Pestītāja krustā sišanas rādīja to svētību, kas nāks pār tiem, «kas viņa baušļus tur, lai viņiem
svētība būtu pie dzīvības koka, un lai viņi ieiet pa pilsētas vārtiem.»3 {LC 222.1}
Ka Kristus caur savu nāvi sava tēva baušļus būtu atcēlis, tam nav ne mazākā pamata.
Kad likumu varētu pārgrozīt, vai atcelt, tad Kristum nebūtu bijis jāmirst, lai glābtu cilvēkus
no grēku soda. Kristus nāve neatceļ vis likumus, turpretim pierāda, ka tie ir negrozāmi.
Dieva dēls ir nācis «dot lielu un augstu bauslību.»4 Viņš sacīja: «Nedomājiet, ka es esmu
nācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis atmest, bet piepildīt. Jo patiesi es
jums saku: Tiekams debesis un zeme zudīs, nezudīs neviena, ne vismazākā rakstu zīmīte
jeb rakstu galiņš no bauslības, līdz viss notiek.»5 Un no sevis paša viņš sacīja: «Man ir
prieks darīt tavu prātu, mans Dievs, un tava bauslība ir manā sirds dibenā.»6 {LC 222.2}
Dieva likums jau pēc savas dabas ir negrozāms. Tas atklāj paša pirmcēloņa sava
Radītāja gribu un viņa raksturu. Dievs ir mīlestība un viņa likums ir mīlestība. Viņa divi
lielie pamatprincipi ir mīlestība uz Dievu un uz cilvēkiem. «Mīlestība ir bauslības
piepildīšana.»7 Dieva raksturs ir taisnība un patiesība; tādi ir viņa likumi. Dziesminieks
Dāvids saka: «Tava bauslība ir patiesība;» «visi tavi baušļi ir taisnība.»8 Tādam likumam,
kas atspoguļo Dieva garu un izteic viņa gribu, jābūt tikpat mūžīgam, kāds ir viņa
devējs. {LC 222.3}
Atgriešanas un svētu darīšanas darbs ir cilvēkus salīdzināt ar Dievu, saskaņojot tos ar
viņa baušļiem. Sākumā cilvēks tika radīts pēc Dieva ģīmja. Viņš bija pilnā saskaņā ar dabu
un ar Dieva likumiem, taisnības pamatprincipi bija rakstīti viņa sirdī. Caur grēku viņš
atsvešinājās no savu Radītāja. Dieva tēls vairs neatspoguļojās viņā. Viņa sirds stāvēja
ienaidā ar Dieva likumiem. «Tāpēc ka miesas prāts ir ienaidība pret Dievu; jo tas Dieva
bauslībai nepaklausa un arī nespēj.»1 Bet «Dievs pasauli tā mīlējis, kā savu
vienpiedzimušo Dēlu devis», lai cilvēks varētu salīdzināties ar Dievu. Caur Kristus
nopelniem var viņš atkal nākt saskaņā ar savu Radītāju. Viņa sirdij jātop atjaunotai caur
dievišķo žēlastību un viņam jāsaņem jaunu dzīvību no augšienes. Šī pārvēršanās ir
otrreizēja piedzimšana, bez kuras, ka Jēzus saka, neviens nevar ieiet debessvalstībā. {LC
223.1}
Pirmais solis pie salīdzināšanās ar Dievu ir pārliecība par saviem grēkiem. «Ikviens kas
grēku dara, dara arī netaisnību.» «Caur bauslību nāk grēku atzīšana.»2 Lai savu vainu
varētu ieraudzīt, grēciniekam jāsalīdzina sevi ar Dieva taisnības rādītājiem— viņa vārdiem.
Tie ir kā spogulis, kas rāda taisna rakstura pilnību un skatītāja paša vainas. Vienīgi Kristus
evaņģēlijs var viņu glābt no pazušanas, nomazgāt visus viņa grēku traipus. Viņam jānāk ar
savu nožēlošanu pie Dieva, kura likumus viņš pārkāpis, un jānes Kristum grēku
salīdzināšanas upuris— savu ticību. «To Dievs nolicis par salīdzināšanu, caur ticību viņa
asinīs, ka tas savu taisnību parādītu pamezdams priekšlaikā darītus grēkus.»3 Dabūdams
piedošanu par agrākiem pārkāpumiem. cilvēks top par dievišķās dabas līdzdalībnieku. Viņš
183