Liela Cina

Lielā Cīņa
kuri paši viscaur ir piezīdušies ar riebīgo smaku un kuri piespiež visus ieelpot šo {LC
230.2}
ģifti? Vai tāds ieradums nav taisni pretējs evaņģēlija skaidrībai? Tabakas vergi, kuri
sakās esam pilnīgi dziedināti, runā par debess cerībām; bet Dieva vārdi saka skaidri: «un
tur neies neviens, kas ir apgānīts.»2 «Jeb vai jūs neziniet, ka jūsu miesa ir svēta gara
dzīvoklis, kas ir iekš jums, ko jūs no Dieva esiet dabūjuši, un jūs nepiederiet sev pašiem?
Jo jūs esiet dārgi atpirkti. Tad nu godiniet Dievu savā miesā (un savā garā, kas pieder
Dievam).»3 Tas, kura miesa ir svēta gara dzīvoklis, sevi nepadarīs par postošu ieradumu
vergu. Viņa spēki pieder Kristum, tas viņu atpircis par savu asiņu dārgo maksu. Viņa
īpašnieks, pieder tam Kungam. Vai viņš varētu palikt nesodīts, ja izšķiestu šo uzticēto
mantu? Kristīgie, kuri ir tādi tikai vārda pēc, ikgadus izdod milzīgas summas priekš lieku
un postošu vajadzību un kārību apmierināšanas, kamēr neskaitāmi cilvēki cieš badu.
Dievam nolaupa dāvanas un upurus un ziedo tos uz ļaunu kārību altāra, izdodot priekš
viņām vairāk, nekā priekš nabagu un trūkumcietēju pabalstīšanas un evaņģēlija
izplatīšanas. Kad visi, kas sakās esam Kristus pakaļstaigātāji, patiesi taptu svēti, tad viņu
līdzekļi plūstu Kristus rīcībā un netiktu vis izšķiesti priekš lieku un pat kaitīgu iegribu
apmierināšanas, un kristīgie būtu par piemēru mērenībā, pašaizliedzībā un pašuzupurēšanā.
Tad viņi būtu pasaules gaišums. {LC 230.3}
Pasaule ir padevusies kārībām. «Miesas kārība, acu kārība, dzīves lepnība» valda pār
tautas masām. Bet Kristus pakaļstaigātājiem ir svēts uzdevums: «Tāpēc izejiet no viņu
vidus un atšķiraties un neaiztieciet nekā, kas nešķīsts.» {LC 231.1}
Mums ir Dieva vārdu gaisma, kad mēs sakām, ka svēttapšana nav pilnīga, kad tai
neseko pilnīga atsacīšanās no grēcīgām tieksmēm un pasaules kārībām. Tiem, kuri klausa
pavēli «izejiet no viņu vidus un atšķiraties un neaiztieciet nekā, kas nešķīsts», Dievs dod
apsolījumu: «Un es būšu jums par tēvu, un jūs būsiet man par dēliem un meitām, to tas
Kungs saka, tas Visvaldītājs.»1 Katra kristīgā pienākums un tiesība ir iedziļināties Dieva
lietās. «Es esmu pasaules gaišums», saka Pestītājs, «kas man iet pakaļ, tas nestaigās
tumsībā, bet tam būs mūžīgās dzīvības gaisma.»2 «Bet taisno ceļš ir kā spožs gaišums, kas
spīd un spīd, līdz diena aust.» Katrs ticības un paklausības solis ved dvēseli tuvāk pasaules
gaišumam, kur nav «tumsības». Gaišie taisnības saules stari apgaismo Dieva kalpus, un
tiem ir jāatstaro viņa gaismu. Itkā zvaigznes mums māca, ka pie debesīm ir viens gaišs
spīdeklis, kas viņām dod gaismu, tā arī kristīgiem vajaga rādīt, ka ir viens Dievs, kas sēd
uz troņa pasaules visumā, kuram pieder slava un teikšana un kurš ir vērts, lai tam
pakaļdarītu. Viņa gara augļi, viņa rakstura skaidrība un svētums būs redzami pie viņa
lieciniekiem. Pāvils savā vēstulē kolosiešiem apraksta Dieva bērniem dāvātās, bagātīgās
svētības. Viņš saka: «Tāpēc... nemitējamies. par jums Dievu lūgt un piesaukt, lai jūs topiet
piepildīti ar viņa prāta atzīšanu visā gudrībā un garīgā saprašanā, lai jūs cienīgi staigājiet,
tam Kungam par visu patikšanu, visā labā darbā augļus nesdami un pieaugdami Dieva
188