Liela Cina

Lielā Cīņa
Nodaļa 12 - Reformācija Francijā
Protestam Špeierā un ticības apliecībai Augsburgā, kas iezīmēja reformācijas uzvaru
Vācijā, sekoja cīņu un tumsas gadi. Savu atbalstītāju šķelšanās novājinātai un spēcīgu
ienaidnieku uzbrukumiem pakļautai, šķita, ka protestantisma kustībai lemta pilnīga
iznīcība. Tūkstoši savu liecību apzīmogoja ar asinīm. Uzliesmoja pilsoņu karš; protestantu
lietu nodeva viens no tās vadošajiem piekritējiem; visdižciltīgākie no reformētajiem
firstiem krita imperatora rokās un kā gūstekņi tika vazāti no vienas pilsētas uz otru. Bet
tieši šīs šķietamās uzvaras brīdī imperatoram nācās piedzīvot smagu sakāvi. Tas bija spiests
noskatīties, kā laupījums tiek izrauts no viņa rokām, un beidzot vajadzēja sākt izturēties
iecietīgāk pret tām mācībām, kuru iznīcināšana bija viņa dzīves mērķis. Lai izdeldētu
ķecerību, viņš lika uz spēles visu valsti, savu mantu un pat savu dzīvību. Un tagad bija
redzams rezultāts: armijas kaujās nomocītas, bagātības izsmeltas, daudzās atsevišķās
valstiņas apdraudēja sacelšanās iespējas, bet ticība, kuru tas velti pūlējās apspiest, ieguva
arvien vairāk piekritēju. Kārlis V bija karojis pret visu pārvaldošo varu. Dievs sacīja: "Lai
top gaisma!"– bet imperators centās darīt visu iespējamo tumsas saglabāšanai. Tādēļ arī
viņa nodomi cieta neveiksmi, un, priekšlaicīgi novecojis un ilgo cīņu nogurdināts, tas
beidzot atteicās no troņa un apraka sevi klosterī.
Tāpat kā Vācijā, arī Šveicē reformācijai pienāca tumšas dienas. Kamēr daudzi kantoni
pieņēma reformēto ticību, citi aklā stūrgalvībā pieķērās Romas sludinātajiem uzskatiem.
(212) Vajāšanas pret tiem, kas vēlējās pieņemt patiesību, beidzot izraisīja pilsoņu karu.
Kapelas asiņainajā kaujas laukā krita Cvinglijs un daudzi citi reformācijas līdzgaitnieki. Šo
drausmīgo nelaimju nomākts drīz nomira arī Ekolampadijs. Roma līksmoja, jo likās, ka
daudzās vietās tā atgūs visu, ko bija zaudējusi. Bet Tas, kura nodomi pastāv no mūžības,
nebija atstājis ne savu lietu, ne savu tautu. Viņa roka tos arī tagad spēja glābt. Reformācijas
turpināšanai Kungs jau citās zemēs bija pamodinājis jaunus strādniekus.
Francijā diena sāka uzaust, jau pirms kāds kaut ko zināja par reformatoru Luteru. Viens
no pirmajiem gaismu uztvēra gados vecais Lefjērs, kāds vispusīgi izglītots vīrs, Parīzes
universitātes profesors un dedzīgs pāvesta piekritējs. Pētot seno literatūru, viņa uzmanību
saistīja Bībele, un drīz vien šī grāmata kļuva par viņa studentu mācību priekšmetu. Lefjērs
bija aizrautīgs svēto pielūdzējs, un, izzinājis baznīcas leģendas, viņš jau bija iesācis rakstīt
vēsturi par svētajiem un mocekļiem. Šis darbs prasīja lielu piepūli, tomēr, neskatoties uz
grūtībām, laika gaitā tika gūti ievērojami panākumi, līdz autors sāka studēt Bībeli,
cerēdams, ka tā viņam palīdzēs pilnīgāk izprast šo tematu. Tur viņš tiešām arī atrada
aprakstus par svētajiem, bet ne tādus, kādi figurēja Romas kalendārā. Pār viņu nāca
dievišķās gaismas plūdi. Pārsteigumā un riebumā viņš tagad novērsās no paša izraudzītā
darba, lai nodotos Dieva Vārdam. Un tur atrastās dārgās patiesības viņš drīz sāka mācīt
citiem.
123