5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

[9] Jo neviens Dievs un neviens eņģelis nenokāps zemē no Debesīm un nesauks skaļi visiem: „Redziet, ēdiet to
un to, ja esat izsalkuši!, bet ir tā, ka nāk izsalkums, un cilvēks nogaršo ar savām aukslējām visapkārt augošos
augļus, un tos, kas viņam patīk, viņš satver, un labpatikā dzēš ar tiem savu izsalkumu. Ja tam slāpst, tad viņš
steidzas uz svaigu avotu, ja viņam salst, tad viņš drīz no dažādām smalkākajām šķiedrām, kas nedur un
nekairina viņa ādu, šai vajadzībai sapīs sev apmetni, lai pasargātos no gaisa aukstuma. Un, ja viņš grib būt
pasargāts no lietus un no mežonīgiem zvēriem, tad drīz viņš tiks galā arī ar kādās būdiņas celtniecību; jo tan
viņam ir doti visdažādākie līdzekļi. Kur vien viņš griežas, tūlīt viņš atrod zināmu daudzumu lietas, kuras viņš
var viegli atpazīt un ar sev dotajiem spēkiem tikpat viegli pielietot.”
98. Dvēseles pašnoteikšanās.
[1] (Rafaels: ) „Bet, ja par savām ārējām vajadzībām Kungs cilvēkam ļauj rūpēties pašam, lai dvēsele
vingrinātos pašatziņā un darbībā, cik jo vairāk tad tas ir nepieciešams pašai dvēselei!
[2] Pat dzīvnieku dvēselēs ir iestādīta tām dāvātā īpašā dziņa jeb instinkts, pēc kura katrs savā veidā mēdz
rīkoties. Būtu kļūdaini pieņemt, ka šie šķietami bezvalodas un bezprāta radījumi rīkotos kā kāda ārēja spēka
atdzīvinātas mašīnas. Ja tas būtu tā, tad arī pašam labākajam mājdzīvniekam nevarētu iemācīt paveikt pat ne
visvienkāršako darbu un viņš noteikti nereaģētu uz cilvēka saucienu.
[3] Bet tādēļ, ka arī ikvienam dzīvniekam ir sava dvēsele, kurai piemīt sevī noslēgts dzīvības spēks, no kura
dvēsele pēc savas gribas kustina savu ķermeni, viņu var nodarbināt visdažādākajos veidos. Būtnei, kuru
atdzīvina tikai ārējs spēks, nevar būt ne atmiņas, kā arī nekādu spriešanas spēju. Visa tās dzīve ir mehāniska un
tās tieksmes tik iemērītas un notiesātas, ka nevar būt ne runas par kaut kādu tās cildošanu caur kāda veida
apmācību. Arī apmācībai tad būtu jānotiek mehāniskā veidā no ārienes.
[4] Kokam tu varētu iestāstīt tūkstošiem gadu ilgi, ka tam būtu jāstāv tā un tā un jāražo cēlāki augļi, taču viss
tas būs veltīgi! Te tev būtu jāķeras pie naža un zāģa, jānogriež mežonīgajam kociņam zari, uzmanīgi jāiešķeļ
stumbenīši, un tajos jāiesprauž svaigi cēlāki zariņi, un tad tie ir cieši jāsasien kopā ar meža kociņa iešķeltajiem
stumbenīšiem, un tad tev pavisam mehāniski cildotais kociņš ar laiku nesīs cēlākus augļus.
[5] Bet dzīvnieku jau drīzāk tu vari virzīt un pamācīt ar vārdiem un ar noteiktiem paņēmieniem, un tad
vajadzības gadījumos tas kalpos tev un pilnīgi pakļausies tavai gribai. Un tas tev nekļūdīgi liecina, ka arī
dzīvniekiem piemīt zināma veida gribas brīvība, bez kuras tie varētu tev paklausīt un kalpot tikpat maz kā
akmens vai koks.
[6] Bet, ja jau pat dzīvniekiem acīmredzami ir sevī noslēgta dvēsele, kura ir apdāvināta ar zināmu atziņas spēju
un gribas brīvību, kas tiem, atbilstoši savam dzīves veidam, ir jānosaka pašiem, par cik jo vairāk un jo noteiktāk
tā tam ir jābūt arī ar cilvēka dvēseli! Te pagaidām nevar būt nekāda runa par kādu no ārpuses ienākošu svešu
ietekmi – ne par labu, un vēl mazāk par sliktu!
[7] Dvēselē jau tāpat ir ielikts viss, kas vien tai ir nepieciešams pirmajā dzīves attīstības posmā. Ja tā sevī caur
savu personōgo gribas spēku un brīvprātīgu mīlestību uz Dievu ir nonākusi līdz spēcīgākai dzīvības gaismai, tad
tā arī drīz ievēros, kas viss tai vēl pietrūkst, un tad tā brīvprātīgi tieksies no visiem saviem dzīvības spēkiem
sasniegt to, kas tai vēl pietrūkst, tad tā atpazīs ceļus un līdzekļus un tos ar pašas gribu pieprasīs un satvers un
pastāvīgi bagātinās sevi ar arvien augstākas, garīgākas un pilnīgākas dzīves dārgumiem.
[8] Ko tad dvēsele sev nopelna šajā ceļā, kas ir pareizs ceļš Dieva kārtībā, tas tad ir un paliek tās īpašums, un to
tai nevarēs atraut vairs ne laiks, ne arī mūžība. Bet, ko dvēsele nav varējusi iegūt sev, savā īpašumā ar savu
pašas gribu un ar savu atziņu, kā piemēram, savu ārējo, organisko miesu un līdz ar to dažas ārējās, pasaulīgās
priekšrocības, to tā arī nevar paturēt, bet tas tiks tai atņemts tāpat, kā tas tai ir ticis iedots.
[9] Bet, ja tas ir tā, kā ikvienam cilvēkam māca arī dienišķā pieredze, tad šeit ne tuvu nevar būt runas par kaut
kādu dvēseli dzenošu un pavēlošu dēmoniski vardarbīgu ietekmi uz dvēseli, jo viss ir atkarīgs no dvēseles
gribas un atziņas un galu galā - no mīlestības. Kā tu gribi, atzīsti un mīli, tā tev arī notiks, un nav iedomājams
nekas citāds.
[10] Ja tu gribi, atzīsti un mīli patieso pēc Dievišķās kārtības, tad uz šāda ceļa tu vienmēr nonāksi līdz realitātei;
bet, ja tu gribi, atzīsti un mīli pretī tādai kārtībai, kurā vienīgi ir patverta visa realitāte un būtība, tad tu līdzinies
cilvēkam, kas grib ievākt ražu no lauka, uz kura nekas nav bijusi iesēta labība. Galu galā tev būs vien pašam sev
jāpieraksta tas, ka tavas dzīves raža ir līdzvērtīga nullei. Saki nu man, vai tagad tu esi kārtībā?”