5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

kalnus un izžāvēs jūras un ezerus, un straumēm dos jaunas gultnes! Un tomēr viss kopā tas nav nekāds brīnums,
bet pavisam dabisks cilvēku kopdarbs ar apvienotiem spēkiem vienam mērķim.
[9] Bet šī māja šeit, dārzs un tā visleknākais kultivētais stāvoklis, to aptverošais un sargājošais mūris, kas stāv
kā izliets un izskatās, it kā tas būtu izbūvēts no viena marmora gabala, un tāpat lielais un augstais ostas mūris,
kas vietām varētu sasniegt 10-20 vīru dziļumu, un vēl pieci lielie flagmaņkuģi ar daudzajām takelāžām! Mans
citādi ļoti gudrais un varenais pavēlniek, to pārdrošā cilvēce vienā acumirklī nevar atburt šurp, tāpat kā kā
persiešu burvji savu „galdiņ, klājies!”, bet te mūsu priekšā bija tieši šāds gadījums, un tas ir un noteikti paliks;
jo tas nav fatamorgānas sajūtu māns caur tukšiem un neko neizteicošiem gaisa veidojumiem, bet tā ir
visstiprākā patiesība, ko ikviens var sajust, ja tam iekārotos ar galvu izskriet caur šiem mūriem.
[10] Pie neviena no simt māgiem, kurus es esmu redzējis, es neesmu manījis, ka kāds no viņu darbiem paliktu
eksistēt. Notiek kaut kas, par ko nezina, kā un ar kādiem līdzekļiem, un vienmēr jau arī kaut ko var ieraudzīt;
bet drīz tas izbeidzas kā putu burbulis uz ūdens, un, kad tas ir zudis, tad neviens māgs nekad to nevar vairs
atsaukt atpakaļ eksistencē! Bet es gribētu redzēt to burvi, kas arī šos darbus tā ne čiku, ne grabu, varētu aizpūst!
Pie tevis, lieki nedomājot, es lieku ķīlā visu manu mantu, ka tev nemūžam neizdosies to visu tā, tikai ar vienu
domas mājienu aizdvest prom!”
21. Roklusa dievliedzošā ticības apliecība.
[1] (Roklus): „Tādēļ mana doma tagad ir tāda: es gan neesmu vairs ticējis nekādai dievībai, bet tikai vienam
slepenam, tīri garīgam dabas Visspēkam, kas visur rāda sevi pavisam nopietni, bet taipat laikā draudzīgi, un tas
pastāvīgi darbojas pēc savos pamatos esošiem likumiem noteiktā kārtībā, un noteikti tas nerūpējas par to, ko
dara pārejošie cilvēki. Tas nepazīst ne labo, ne slikto; jo to dara tikai ļaunie cilvēki savā starpā. Lielā, svētā
daba par to nezina neko!
[2] Cilvēkam ir liela nelaime būt vergam; bet kas viņu ir padarījis par vergu? Augsti svētā daba noteikti nē, bet
tikai gadījuma pēc stiprākais cilvēks aiz tīras kārības pēc nekānedarīšanas, un tai pašā laikā tomēr gribot dzīvot
labi un ērti, ir vājāko padarījis par savu nastu lopu, un tāpat ar lopiem. Kas uzlika cieto un smago jūgu vērsim
uz spranda, kas apkrāva ēzeli, kamielu un pat drosmīgo zirgu, un kas ir uzbūvējis pat torņus uz pacietīgā ziloņa
muguras?Kas ir izgudrojis zobenu un kas kķēdes, cietumus un visapkaunojošāko krustu, pie kā jūs, romieši,
nepakļāvīgos un patvaļīgos cilvēkus, kas arī grib valdīt un slepkavot, piesitat, un tad ļaujat tiem vislielākajās
sāpēs izciest nāvi? – Viss, viss posts ceļas no cilvēkiem!
[3] Lielajā dabā viss ir brīvs; tikai cilvēks ir lāsts pats sev un visiem citiem brīvajiem lielās meistarienes dabaas
darbiem. Bezdarbīgie cilvēki reiz sāka sev būvēt gaisa pilis, un izgudroja neko neizteicošos dievus, kurus tie
izdomāja pilnīgi pēc savas līdzības un apgādāja ar visām cilvēku ļaunajām kaislībām, un tā tos arī izveidoja.
Aršiem dieviem cilvēks sev izveidoja jaunus mocītājgarus, kas paši par sevi noteikti cilvēkiem nekad
nenodarītu neko ļaunu; bet cilvēks šiem sevis izgudrotajiem dieviem, kas patiesībā nekur neeksistēja un arī
neeksistēs, uzbūvēja tempļus un iesvētīja pats sevi par viņu pārstāvi, apbruņotu ar visiem dzīšanas, iebiedēšanas
un mocīšanas līdzekļiem, un tā blakus savai kundzībai pār vājāko cilvēces daļu viņš ieviesa vēl paša izgudroto
neredzamo būtņu visnepielūdzamāko tirāniju. Tie, kas realitātē nekad nav eksistējuši, tagad eksistē tik arviem
tālāk par mokām nabaga cilvēcei, bet tādēļ jo vairāk par labumu un izdevīgumu varenajiem, jo tie caur savu
apsargāto, vareno ietekmes satveršanu nu var daudz vieglāk, nekā tikai ar zobenu, turēt cilvēci aklā paklausībā.
Un tā, atbilstoši dabai, cilvēks ar tīro saprātu var domāt, cik grib, tas visur redz, kā stiprais un varenais cilvēks
nosaka pār visu, visu, kas vien ir iespējams, un valda kā ar zobenu un šķēpu labi apgādāts ķēniņš, un tūlīt blakus
arī kā jau visvarens dievu vietnieks. Vai tam, kas kā neiesvētīts cilvēks, uzdrošinātos ieskatīties aiz cilvēku
austā Izīdas plīvura! Ak vai, vai, vai! – to dievi smagi sodītu!
[4] Līdz šim tāda bija mana brīvā ticība, kas tagad caur šo parādību ir ieguvusi pavisam nožēlojamu grūdienu
ribās, un tagad es pavisam klusi sāku tomēr ticēt kādai augstākai Dieva būtnei, jo pārāk uzkrītoši es redzu, ka
tādu darbu ar saviem man pazīstamajiem spēkiem nevar paveikt neviens cilvēks, un arī nekad nevarēs veikt. Tas
var būt tikai Dieva darbs, kas gan var būt arī tikai kāda veida cilvēks, bet cilvēks, kam lielās dabas spēki viegli
un vienmēr droši paklausa tā, kā parastie karavīri klausa pārbaudītam, gudram karavadonim, par kuru viņi droši
zina, ka viņš nekad nav zaudējis nevienu kauju.