5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

[3] Tagad stādies sev priekšā veco, gudro ēģiptiešu stāvokli! Viņi bija gudri un bagāti; kas bija vienam, un ko
tas saprata, to saprata arī ikviens cits, un tāpat arī tam piederēja tāda pati bagātība, un viņiem nebija nekādas
vajadzības kalpot kaimiņam, lai nopelnītu sev maizi. Ikviens ar saviem bērniem aprūpēja tikai savus īpašumus.
Kamēr cilvēki vēl bija kjaunāki un spēcīgāki, šāda gudri egoistiska saimniecība funkcionēja labi; bet, kad
cilvēki kļuva vecāki, vājāki un slimīgāki, viņos pamodās ilgas pēc apkalpošanas. Bet kas lai būtu tos
apkalpojis? Tu saki – viņu bērni! Viss būtu labi; bet tajos laikos Mozus savus Dieva baušļus cilvēcei vēl ļoti ilgi
nebija pasludinājis! Pēc viņu dabas gudrajiem likumiem bērni saviem vecākiem nebija nekas vairāk, kā jebkurš
cits brīvais cilvēks. Bērni kalpoja un paklausīja vecākiem tikai līdz laikam, kad tie kļuva pieauguši. Pēc tam tie
kļuva brīvi un tiem nebija vairs nekādu pienākumu pret saviem vecajiem; jo viņu tīrais prāts bija tiem uzstādījis
šādu gudru pamatprincipu, pēc kura bērniem, kā viņu veco darbam, bija pret tiem tikpat maz pienākumu, cik
kādai mājai pret savu būvmeistaru, iznņemot tikai to, ka tajā dzīvo, - tas „kā” ir darbu vadītāja un būvētāja lieta.
Ja māja ir labi uzbūvēta, tad tajā būs labi un patīkami dzīvot; ja tā ir uzbūvēta slikti un nolaidīgi, tad arī tā slikti
kalpos par dzīvokli, par ko tad nebūs atbildīga māja, bet gan vainīgs būs pats būvmeistars.
[4] Protams, vecāki būtu labprāt bērnus audzinājuši tā, lai viņu bērni tiem kalpotu visu dzīves laiku; bet arī bērni
caur savu vecāku pamācīšanu bija saņēmuši piecas maņas, bieži vairāk praktiski kā teorētiski, un tā viņi, tāpat
kā viņu vecāki, kļuva par gudriem egoistiem tāpat, kā viņu vecāki, un vecāku tā tika spiesti meklēt sev svešus
kalpotājus. Tie nāca un kalpoja; un veco gudro prāts tiem teica – ja mēs gribam, lai šie cilvēki paliktu par mūsu
pastavīgiem kalpotājiem, tad viņiem nav jāuzzin no mūsu gudrības ne kripatiņa, citādi beigās arī viņi kļūs tādi,
kā mūsu bērni, kas mums negrib kalpot tādēļ, ka viņi ir ievesti visā mūsu gudrībā!”
[5] Pēc tam vergi ilgi palika ļoti dumji un nesaņēma nekādu citu skološanu, kā tikai to, kas tiem kā kalpotājiem
un kalpiem bija jādara. Bet vergi ļoti savairojās un sāka iepazīt savu spēku, no kā vecie gudrie slepenībā sāka
ļoti baidīties! Te gudro tīrais prāts teica - iztaisiet ātri no tiem cilvēkus, citādi viņi kā plēsīgāko dzīvnieku bari
jūs saplosīs! Un tikai pēc tam vergiem, no kuriem sāka baidīties, izgudroja pazīstamo dievību sistēmu un šiem
dieviem vergu acu priekšā lika darīt visādus brīnumus. Tā vergi tika iebiedēti un nu kalpoja vecajiem
ēģiptiešiem kā īpaša cilvēku kasta ļoti labprātīgi un ar dubultu čalkumu. Tieši tādēļ Ēģipte uzziedēja
viskrāšņāk, tā pievilināja daudzus svešiniekus, starp kuriem atradās arī skauģi un nodevēji, kas vēlākajos laikos
sagatavoja lielas nepatikšanas.
[6] Redzi, tie visi ir tīra cilvēciskā prāta darbi, kuri man izskatās kā cilvēks, kas sāk krist no kāda augsta un
stāva kalna, un tad, kad tas jau ir īstā ieskrējienā, nekādi nevar vairs apstāties! Tā sekas tu vari sev labi
iztēloties.”
42. Veco indiešu valsts kārtība.
[1] (Rafaēls): „Šajā ziņā indieši savu lietu bija iekārtojuši daudz gudrāk! Tauta paliek pie savas nekaitīgās
māņticības, bet pie tam romēr tic visaugstākajai Dieva būtnei un tā pasaules vietniekiem, kas nepārtraukti
visčaklākā veidā turpina rūpēties par vecās stereotipās kārtības uzturēšanu, lai tajā netiktu ieviests nekas jauns,
bet lai arī netiktu atmests nekas no tā, ko satur vecās grāmatas. Un tā indieties arī pēc tūkstoš gadiem būs
pavisam tas pats, kas ir bijis pirms dažiem tūkstošiem gadu. Vissliktākais pie viņiem ir viņu grēku nožēlas un
izpirkšanas un tas, ka viņiem pašiem ir jābūt sev tiesnešiem.
[2] Pret sevi pašu viņi var būt stingri pāri visai cilvēka saprašanai; jo tam, kas pats brīvi grib, nenotiek
netaisnība; bet turpretim labais pie indiešiem ir tas, ka starp viņiem nav neviena ļauna neslavas cēlāja un
neviena nodevēja. Neviens nesūdzas par savu kaimiņu, un pat starp daudziem miljoniem cilvēku nav neviena,
kas priecātos par cita nelaimi. Un tieši tajā ir iemesls, kādēļ indieši savā veidā un manierē ir kļuvuši tik veca
tauta, un kļūs vēl vecāka. Ar laiku, kad arī pie viņiem nāks svešas tautas, un atnesīs viņiem citu reliģiju, citaus
ieradumus un paražas, tad arī viņi kļūs nemierīgāki un neapmierinātāki, tad viņi vairs netiesās paši sevi un
neveiks vairs savas grēku nožēlas; tā vitā viņi tiesās citus, vajās viņus, un uzliks tiem vissmagākās grēku
izpirkšanas.Tad viņi ātri kļūs kā Jeruzalemes farizeji, kas saviem ticīgajiem arī uzliek nepanesamākās nastas un
tiesā ikvienu; bet pār sevi pašiem tie necieš nevienu tiesnesi un nepieskaras nevienai nastai ne ar mazā pirkstiņa
galu! - Vai tu to uzskati par labu vai par labāku, nekā to, ko tu esi atradis pie nekaitīgajiem indiešiem?”
43. Indijas un Ķīnas reliģiskais sakars.