5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

esamībā, lai tos tūlīt atkal sagandētu un iznīcinātu! Nē, tā ko lai sev stādās priekšā tas, kas savā lielajā zināšanu
un pieredzes aprobežotībā un savā lielajā aklumā to var; man tas nav iespējams!
[3] Visgudrākajam Dievam divi plus divi summai tāpat ir jābūt četri, kā rēķināt protošam cilvēkam. Bet, ja kaut
kur eksistējošais Dievs teiktu – tu, Mans mīļais cilvēk, pie Manis divi plus divi ir pieci, un arī septiņi!, - tad es
pat tādam Dievam teiktu - vai nu Tu esi nerrs, vai arī Tev patīk mani par tādu turēt; jo ar tādu rēķināšanas
zinātni Tev būs grūti radīt veselu pasauli un to uzturēt! Drīzāk tad kāds aklais kļūs par slavenāko gleznotāju,
nekā Tu ar tādu Tavu gudrību no zemes izvilinātu kaut vissliktāko sēni! Mums, grieķiem, bija viens gleznotājs,
vārdā Apelles, kas gleznoja cilvēkus un dzīvniekus tik tuvu dabai, ka varēja teikt, viņš pārspēja pat dabu!
Protams, šis gleznotājs neuzvilka nevienu strīpiņu pār velti, bet ikvienu viņš labi aprēķināja; bet cik strīpiņas
veltīgi velk tāds, par visgudrāko būt gribošais Dievs, kuram sevišķi īpašu, gudru iemeslu dēļ divi plus divi var
būt, vai pat ir jābūt septiņi!
[4] Tā bieži pavasarī viss ir tik skaists un cerību pilns! Cilvēki jau priecājas par labu ražu, lai saņemtu par savu
darba un pūlēm algu. Viņi jau iepriekš pateicas neredzamajām būtnēm, kuras tie pēc, jau no bērnības iedēstītās
ticības, pielūdz kā visvareno Dievu vai arī kā vairākas dievības. Bet tieši pāris nedēļas pirms ražas novākšanas
nāk pamatīga vētra un izposta visu zemi tā, ka labie cilvēki nesaņem no cerētās ražas ne tik daudz, cik aizslēpt
aiz naglas. Tā ir parādība, kas šeit uz Zemes tiktāl, cik mēs to pazīstam, droši atkārtojas katru gadu dažādās
zemēs regulāri, drīz te, drīz tur.
[5] Nu aklās māņticīgās aitas no cilvēkiem steidzas pie saviem bezdibenīgi mantkārīgajiem priesteriem un tiem
jautā, ko viņi būtu nogrēkojušies Dieva priekšā vai dievu priekšā, ka tie tos tik smagi ir piemeklējuši! Ja,
priesteriem labi zinot, ka šiem likumdevējiem Dieva vietā nekā nav, ko iebilst pret tautas likumōgo, tātad dievu
prasīto dzīvesveidu, tad priesteri uzliek pavisam labvēlīgu un līdzcietīgu seju un mierina nabaga avis, cik laabi
vien tie var un grib, ar maigiem vārdiem māca tiem pacietību, un, cik vien uzmācīgi iespējams, izskaidro viņiem
arī to, ka tā Dievs pārbauda viņu pacietību, ticības stiprumu un apmierinātības pilno nodošanos Viņa gribai viņu
pašu labā, uzlikdams pārbaudījumu mūžīgajai dzīvei pēc miesas nāves.
[6] Raudošajiem jūdiem šādos gadījumos vienmēr kā paraugs tiek pievests Ījaba stāsts, kas ir īsti laba fabula; un
pagāniem viņu reliģijas grāmatās arī ir daudz tādu nabaga tautiņu skumjas nositošu anekdotīšu. Ar tādiem
mierinājumiem, labi nomierinātas un zināmā mērā izklaidētas, tautiņas atgriežas mājās un nododas cerībām uz
labākiem laikiem, un tam, ka Dievs neļaus tiem pavisam nogrimt!”
34. Roklus salīdzina cilvēku un Dieva darbus.
[1] Es jums jautāju, ko pasules tiesas darītu ar cilvēku, kas ar daudziem palīgu palīgiem atļautos ļaunu joku, un
kādā naktī tikai kādas mazākas apkārtnes svētītos laukus, cik vien oespējams? Es ticu, ka romieši tādu
ļaunprātīgu huligānu vismaz desmit reizes sistu krustā, ja tie to noķertu, vai arī pēc iespējama ārsta slēdziena uz
visu atlikušo dzīvi ieslēgtu kādā vājprātīgo iestādē. Bet kādu Dievu tādēļ vēl pielūdz un uzskata par bezgalīgi
gudru!Un vēl labāk, ja pie tam jūtas vēl laimīgs!Jo dievu augsākajai gudrībai ir taču neuzvaramas priekštiesības
visā Radībā, darīt vistrakākās draiskulības; pēc labpatikas tās var laupīt, slepkavot un sagandēt, un nevienam
neienāks prātā pat padomāt, ka tās te varēt būt izspēlējušas ļauni traku nedarbu. Tikai to gan māņticīgie cilvēki
uzdrošinās nodomāt, ka pirmīt pārrunātā sējumu izpostīšana gan nebija nekas īsti labs; Jo, ja tā būtu laba, tad
nabaga labajiem cilvēkiem būtu aiztaupīts gājiens pie dievu vietniekiem.
[2] Kas notiek ar cilvēku, kas aizdedzina cita māju, un tam caur to izposta ne tikai māju, bet arī visu, kas tajā
glabājās, un tā labi situētu pilsoni viņš pārvērš par ubagu? Pēc manas zināšanas slepkava-dedzinātājs pēc likuma
pieder krustam. Bet, kad kungs dievs Zevs ietriec ipostošu zibeni kāda cilvēka mājā, un tā liek tam iznīcināt
visu, tad tas nav iedomājams citādi, kā augstākā mērā labi un gudri! Vai! tam, kas to tā neuztvertu uz dzelzscieti
tā neticētu; tam Pontifex Maximus liktu sajust dieva Zeva dusmas tādā veidā, pret kuru mājas nodegšana liktos
ārkārtēja labvēlība! Bet es esmu brīvs te uzstādīt jautājumu, un saku – ja dieva vietu aizstājoši cilvēki Zeva
paveiktu mājas nodedzināšanu uzskata par vislabāko un visgudrāko un taisnīgāko darbu, tad kādēļ tieši tādu
pašu darbu, ja to izdaa cilvēks, uzskata par tik visaugstākā mērā nepieņemami sliktu, ka tie atrod par vajadzīgu
viņu tādēļ sodīt ar vismokpilnāko nāvi?
[3] Es te, bez šaubām, spriežu šādi un saku – patiesi labajam un patiesi gudrajam ir mūžīgi jāpaliek labajam un
gudrajam neatkarīgi no tā, kas to izdara, un tādēl tie nepelna nekādu sodu! Bet tādēļ, ka uz Zemes dievus