5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

saku – pat kaut cik atjautīgs bērns ar noteiktību varētu jums pateikt priekšā, kā jums izies ar šādu jūsu
pasākumu! Bet nē, - te var vai traks kļūt! Jūs, augsti mācītie Rakstu mācītāji, neesat spējuši to iepriekš paredzēt!
[3] Bet vai zināt, kāds tam ir pamats? Es jums to pateikšu – rijīga gardēža māga, kura dzīvē vēl ne reizi nav
pieredzējusi tukšumu, nespēj stādīties priekšā tukša kuņģa sajūtas; kurlajam nevar ienākt ne prātā, kā jūtas tas,
kas klausās tīri noskaņotas Eola liras harmonijas; tāpat arī aklais nevar gūt nekādu iespaidu no tā, ko sniedz
redzēšana un skatīšana, un viņam ir sajūta, it kā visi cilvēki būtu akli, - un tieši tāpat un vēl ļaunāk ir ar garīgi
aklu un patiesi dumju cilvēku! Viņš uzskata ne tikai visu cilvēkus par tikpat dumjiem, cik ir pats, bet par vēl
daudz dumjākiem; jo pats sevi viņš nemaz neuzskata par dumju, bet tikai par ļoti gudru. Viņš pat nespēj aptvert,
kādā veidā arī B varētu būt tikpat sapratīgs un gudrs, kā jūtas viņš pats, būdams A. Un tieši tas ir pamats, kādēļ
šādi, visaugstākajā mērā iedomīgi dumji, cilvēki kādu pasākumu jau uzsāk tik dumji, cik vien iespējams, kā jūs
to tikko pārāk skaidri un pat rokām taustāmi, manis parādītu, esat redzējuši.
[4] Bet tādēļ, ka jūs esat tik dumji, tad jūs arī nespējat aptvert neaprakstāmi lielās šī laika zīmes, tāpat kā arī to,
ka, neskatoties uz visu jūsu tik augsti daudzināto Rakstu studētību, jums nav ne mazākās jēgas par to, ko Mozus
un visi citi redzētāji ir pravietojuši par šo pašreizējo laiku, un proti, par jūdu Mesiju un Viņa valstību uz Zemes.
Tādēļ tas, kā arī šis jūsu pasākums ir pierakstāms tikai jūsu pārāk lielajai un rupjajai garīgajai aklībai; jo, ja
jums būtu kaut niecīga gara gaisma, tad jums, kaut vai jūsu Jehovas dēļ, vajadzētu ieskatīt, ka pret tādu varu,
kāda ir mūsējā, jūs mūžīgi nevarēsiet neko veiksmīgi panākt, un vēl jo mazāk pret vienu Vīru, kas ir pildīts ar
visvareno Dieva Garu, kuram ir tikai pavisam viegli jāgrib, - un visa Zeme vienā acumirklī ir pazudusi no
eksistences!
[5] Patiesi, es jums saku – piecreiz simttūkstošus tādu vīru, kādi esat jūs, es ar maniem simttūkstoš
ievingrinātajiem karavīriem nebaidos; bet ko man dotu tūkstošreiz tikdaudz karavīru pret viena šāda vīra
visvareno gribu? Tikai viena Viņa doma, - un viņu nav vairs! Un nu jūs ar savu viltību un valstisko gudrību
gribat šādu Dievcilvēku noķert un pat nonāvēt, - un to piedevām vēl bez kāda kaut cik jēdzīga pamata? Sakiet
man tagad pavisam godīgi, vai jūs jau neieskatāt savu pārāk lielo un rupjo dumjību, vai tā jau jums nav kļuvusi
pārāk acīmredzama?”
[6] Farizejs saka: „Ja es drīkstētu pavisam atklāti at tevi runāt, tad arī es tev gribētu kaut ko pateikt, kas,
iespējams, tev, augstais pavēlniek, šajā lietā arī liktu mazliet atvērties acīm; bet ar tevi nevar runāt un tiesāties
tā, kā mēs, tempļa gudrie, mēdzam darīt savā starpā! Bet, ja es nesodīts, drīkstētu ar tevi izrunāties pavisam
brīvi, tad arī tu sāktu „taisīt lielas acis”!”
[7] Kirēnijs, pat ar sava veida aizturētu smaidu, saka: „Patiesi, es tev atļauju runāt pavisam brīvi; taviem
vārdiem nesekos nekāds sods!”
151. Farizeja tempļa morāle. Mozus brīnumi farizeja apgaismojumā.
[1] Te farizejs kārtīgi sasparojās, nostājās pavisam taisni un iesāka runāt sekojoši: „Augstākais pavēlniek! Tu
zini daudz, un tavs prāts staro kā tīrākais dimants Saules gaismā; bet arī es zinu kaut ko, lai arī es ne vienmēr to
pēc mūsu ieraduma iznesu apskatei un patiesībā arī nedrīkstu to darīt! Bet tur, kur vajadzība spiež, tur tad tai arī
ir jāatklājas. Ja reiz uz šīs Zemes cilvēks pieder kādam institūtam, un, diemžēl, caur piedzimšanu, ieražām,
likumiem un pasaulīgu apstākļu spiedienu ir spiests mīļā kuņģa dēļ zvērēt savam stāvokļa vai klases veidam, tad
līdz ar to pašu uz šīs Zemes tu garīgi esi jau tikpat kā miris. Sākumā, bez šaubām, vēl ne pilnīgi; bet pakāpeniski
arvien vairāk!
[2] Jo, ja cilvēku acu priekšā bez izšķirības ar visiem pasaulīgās varas līdzekļiem nepārtraukti tu tiec spiests
uzdot X par U, tad izbeidzas visa domāšana! Ir jāsāk pašam sevi nolādēt par katru kaut cik gaišāku domu un
jāsaka – mūc prom, tu tīrā Debesu gaisma! Ja es esmu nolādēts būt par velnu, tad lai es arī tas esmu! Vai viltīgs,
vai dumjš, tam tad, patiesi, vairs nav nozīmes. Ja X vietā man ir jābūt par U, tad es tas arī būšu; tādas vecas
attiecības es nespēju izmainīt!
[3] Ar laiku cilvēks savās velnišķībās iedzīvojaas pavisam ērti un domā – ja jau tu esi dzimis par nerru, un par
tādu esi uzaudzināts, tad paliec, kas tu esi! Ja tavam kuņģim ir labi, tad arī viss ir labs! Ēd un dzer un baudi
dzīvi, cik ilgi un kā vien vienmēr ir iespējams to vislabāk baudīt! Kad pienāk pēdējā diena, pēdējā stunda, tad
visas važas tiek atraisītas, un visi likumi uz mūžību izbeidzas tam, kas ir atgriezies savā neeksistencē.