5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

More documents

Recommendations

Info

120. Nākotne un Kunga mācības pasargāšana tīrā veidā.[1] (Mataels:) „Tagad es stingrā pārliecībā ticu, ka ar šīs Tavas tīri Dievišķās mācības izplatīšanu mums nebūspārāk lielas grūtības, un mums, pavēlniekiem un pasaules varasvīriem, jau nu nepavisam. Bet pavisam cits, unkā man izslatās, augstākā mērā svarīgs jautājums ir tas, kā šo mācību cilvēcei saglabāt tīru un bez kaut kādiemcilvēciskiem papildinājumiem vai svītrojumiem. Jo tagad mūsu ir daudz, kas tagad šo jauno mācību esamsaņēmuši ne tikai mums pašiem, bet arī ļoti daudzajiem mūsu brāļiem un māsām un ar visu dedzīgumupūlēsimies to arī izplatīt. Bet jau mēs laikam daudzos punktos cilvēkiem šo vispatiesāko un tīrāko Evanģēlijupasniegsim stipri atšķirīgi, un tas atrodas jau pašas lietas dabā.[2] Jo citādi vajadzēs runāt ar jūdiem, citādi ar grieķiem un romiešiem, citādi ar persiešiem, indiešiem unēģiptiešiem, un galīgi citādi vēl ar skitiem, jo katram no tiem ir pavisam atšķirīgs dvēseles sagatavojums.Acīmredzot, pēc tam radīsies visādi sajaukumi un dažādas nokrāsas. Un, kad tad pēc pāris gadsimtiemvisdažādāko nāciju cilvēki sāks salīdzināt savas, no mums saņemtās mācības, kuras noteikti daudzi pierakstīs, -vai tās gan vēl izskatīsies kaut puslīdz vienādas?!Jeb vai drīz jūdi neteiks - tikai vienīgi mūsējā mācība irpavisam tīra un patiesa! Un grieķi atbildēs – nē, vienīgi patiesā ir tikai mūsu mācība, kā tā ir izplūdusi no Kungamutes! Un vai romieši neapgalvos to pašu, un armēņi atkal to pašu?! Es gribu cerēt, ka būtiskajā tās neaiziespārāk tālu cita no citas, bet atsevišķās lietās šur un tur, cilvēku pilnīgi brīvās gribas dēļ, gan varētu parādītiesvareni varianti, bezdibeņi un krokas![3] Ja tas tomēr, ar zināmu drošību, ir tā sagaidāms, tad pēc manām, protams, neizšķirošajām, domām, tagadvajadzētu pret to veikt kādus aizsargpasākumus, lai beigās no šīs brīniš’’kīgās mācības nerastos viens patiesshaoss, no kura tālāk neviens vairs netiktu gudrs. Kādas, ak Kungs, te būtu Tavas domas?”[4] Es saku: „Mans mīļais draugs, lai gan tavas rūpes rodas no tavas norūpējušās, pavisam godīgās sirds, Mantomēr tev ir jāpiezīmē, ka šīs tavas rūpes ir mazliet pāragras! To, ka šī mācība visās tautās vēlākos laikosnepaliks tik tīra, kā tā tagad no Manas mutes ir pie jums atnākusi, to mēs varam jau iepriekš pieņemt pavisamnoteikti.[5] Pavisam drīz pēc mums parādīsies itin daudz uzrakstītu Evanģēliju, no kuriem katrs apgalvos, ka satur tīrupatiesību, un katrs no tiem, apgalvojot to pašu, tomēr nepavisam neizskatīsies līdzīgs citiem. Jā, notiks pat kautkas vēl pretīgāks – pret Mani liecinošais melu firsts nonāks pat tiktāl, ka darīs lielas, lai gan neīstas zīmes!Laukā, kurā Es tagad esmu iesējis vistīrāko sēklu,viņš ieliks visļaunāko dažādu nezāļu sēklu, lai noslāpētu cēloskviešus.[6] Bet tas viss Manai patiesajai un tīrākajai mācībai pašai kā tādai nenodarīs nekādu ļaunumu; jo jūs šo, Manisjums šeit runāto Vārdu, runāsiet atkal tālāk un pārrunāsiet, un jūs paši nerunāsiet vairs burtiski ar tiem pašiemvārdiem, kādus esmu lietojis Es, kas arī nepavisam nav nepieciešams. Bet iekšējais gars tomēr paliks saglabāts.[7] Kas Man ticēs un tiks kristīts Manā Vārdā no ūdens un no Gara, tas arī saņems Manu Garu un staigās tīrākāspatiesības gaismā laicīgi un mūžīgi. Viņā tad arī šī mācība visā tās tīrībā būs kā no jauna atrasta. Bet, kasneizspiedīsies līdz šādai žēlastībai, tas tik un tā nespēs aptvert Manas mūžīgās mācības patiesības vistīrākogaismu, un tad būs vienalga, ar kādu barību viņš pielādēs savu garīgo kuņģi.[8] Tici Man to! Un, ja kāds zinātu no galvas katru Manu Vārdu tieši tā, kā Es to esmu izrunājis, bet klāt nebūtusaņēmis Garu, lai tad tikai caur to iespiestos dziļumos, kur Manos Vārdos valda gaisma, spēks un dzīvība, tadtādam Mani Vārdi līdzētu tikpat maz, cik kādam līdz farizeju garās lūgšanas![9] Bet, ja kādam sevī ir Manu Vārdu Gars, tad viņam burts vairs nav vajadzīgs. Kuram ir Gars, tam arī mācībair tīra. Bet Es pastāvīgi palikšu Garā pie Manējiem, kuru vienmēr būs nedaudz, bat kas būs patiesi, un tā līdz šīsZemes laiku galam! Un tā, draugs Matael, tiks gādāts par to, lai Mana mācība paliktu vienmēr tīra!”121. Bez Vārda darītājiem nav Vārda pazinēju!
[1] (Kungs:) „Kas ārējam cilvēkam ir jāzina un jātic, tas jau tāpat – raugies turp! – pēc Manas pavēles tiekManu divu rakstītāju pierakstīts (J. Lorbers: Matejs un Jānis). Kas to pieņems un pēc tā rīkosies, tas izspiedīsiesarī līdz Mana Gara saņemšanai. Un, ja viņam tas ir, tad turpmāk viņam vairs nevajag nekā cita.[2] Bet, ja viņš ar to, ko ir dzirdējis no Manis, paliek remdens un nepūlas saskaņā ar to kļūt pilnīgi darbīgs, nu,tad viņam būs tāds burts, kā to pieraksta abi Mani rakstītāji un kā, arī priekš tevis un vēl dažiem, ir pierakstījisMans Rafaels; bet līdz Garam, kas dus dziļi burta iekšienē, tāds nekad neizsprauksies.[3] Nevienam nelīdzēs neko, ticīgi izsaukties – Kungs, Kungs!, jo tādi atzinēji Manā priekšā vienmēr stāvēs kātādas būtnes, kas Mani nepazīst un netiek arī Manis atzītas.[4] Uz visām Mūžībām Es jums saku kā patiesību no Dieva – kas nekļūs par pilnīgu Manas mācības darītāju,bet būs un paliks tikai tās klausītājs un šad-tad apbrīnotājs un slavinātājs, tas nesaņems Manu Garu, un visaMana mācība viņam pamatos līdzēs ļoti maz vai nemaz. Jo tad, kad pēc miesas nolikšanas beidzot viņš būsgluži kails kā dvēsele, tad viņš no Manis un no Manas mācības zinās tikpat maz, kā tad, ja uz Zemes viņš no tāvisa nebūtu dzirdējis ne pliku zilbi. Un tā ir pavisam dzīves dabiska parādība.[5] Tā piemēram, ja kāds ir dzirdējis daudz runājam par lielo ķeizara pilsētu Romu, viņš zina arī ceļu turp,viņam ir arī līdzekļi un iespēja turp aizceļot, lai pēc sirds patikas apskatītu lielo pilsētu un visu tajā iepazītu, jā,viņa draugi, kas jau ir bijuši Romā, pat vairākas reizes ir viņu uzmundrinājuši aizbraukt turp! Bet viņam,pirmkārt, nekad tam nav īsti laika, un otrkārt, viņš ir pārāk ērtības mīlošs un baidās no iespējamām ceļojumaneērtībām un galu galā saka – ak, kādēļ ceļot uz Romu? Mani draugi jau tāpat man to lielo pilsētu ir ļoti smalkiaprakstījuši, un tā, ka savā fantāzijā es to gandrīz vai varu redzēt, it kā es pats jau daudzas reizes būtu tur bijis![6] To mūsu vīrs stādās sev itin labi priekšā. Bet šodien noliksim viņam priekšā pareizi atbilstošu Romas attēlu,tikai bez uzraksta, kas tā ir par pilsētu, - un mūsu Romas šķietamais pazinējs uzlūkos attēlu gluži tāpat, kā vērsispavisam jaunus, nepierastus vārtus! Un, ja mēs ļausim viņam veselu gadu minēt, tad tomēr viņš ar pilnu unpārliecinātu noteiktību nevarēs pateikt, ka šis ir viens izdevies Romas pilsētas attēls.[7] Un Es saku vēl vairāk – ļausim šim cilvēkam nejauši patiešām nokļūt Romā, vienam pašam un tā, ka arīRomā viņam neviens neteiktu, ka tā ir Roma, bet teiktu, ka tā ir pavisam cita pilsēta; un viņš tam noticēs, unlīdz ar to aiz tīriem kokiem neredzēs mežu![8] Tādēļ nepavisam nav pietiekami, ka cilvēks sev gūst zināšanas tikai no dzirdētā vai dažādos aprakstos lasītā,un tas attiecas uz jebkādu priekšmetu vai tēmu. Visas šādas zināšanas paliek mēmas un bez dzīves vērtības, jatās caur darbošanos jeb praksi netiek saistītas ar dvēseles dzīvību.[9] Ja tas cilvēks tad, kad jau par šo pilsētu ir dzirdējis daudzas vērā ņemamas lietas, sataisīsies turp aizceļot, toarī izdarīs un apskatīs visu, ko tikai var apskatīt, tikai tad viņa dvēselē dziļi iespiedīsies pilna patiesība, un tadviņš vairs nevarēs par Romu nekad sev stādīties priekšā kaut ko citu, nekā viņš pats šai pilsētā ir redzējis.[10] Bet, ja viņš pats nekad nebūtu Romu redzējis, tad viņa priekšstats par to ļoti izmainītos pēc nākamā uncitādā stāstījuma par pilsētas veidolu. Tad viena fantastiska aina aizdzītu iepriekšējo, un tas turpinātos tik ilgi,kamēr viņš nespētu par šo pilsētu sev izveidot vairs nekādu kaut cik noturīgu priekšstatu.[11] Ret, ja viņš vienreiz ir Romu pats redzējis, tad pie viņa var nākt simti pļāpu un aprakstīt viņam pavisamjaunā un dīvainā veidā pilsētu, tad viņš par to tikai smiesies vai reizēm arī sadusmosies un izraidīs pa durvīmmelīgos un nekaunīgos, sevi slavenus darīt gribošos dienaszagļus un slinkos klaidoņus. Jo tagad viņā visāpatiesībā dzīvo Romas patiesais veidols, un nekāds cits, tikai secerēts priekšstats nevar aizdzīt patieso.[12] Bet kā tas ir iespējams? – Jo viņš caur savām pūlēm un darbu ir pilno patiesību iespiedis savā dzīvajādvēselē, un ne tikai smadzenēs! Tā viņš lietas patieso garu ir uzņēmis savā dvēselē, un tagad uzticami patiesaisattēls dzīvo viņā, un neviens ārējs maldu tēls nevar vairs to nonāvēt un iznīcināt, jo tas ir kļuvis par patiesudzīves attēlu![13] Šī līdzība ļoti skaidri rāda attiecību starp maldinošu šķietamību un pilnu patiesību visādās ziņās unattiecībās, un no tās ikviens var viegli un dziļi ieskatīt, ka, lai vai cik pilnīgs un pareizs, Romas apraksts tomērļoti tālu atpaliek no darbīgi iegūtas paša pārliecības, jo caur aprakstu iegūtais priekšstats ir tikai iedomāts, un tocits, citādi pamatots, var viegli aizvietot, jo apraksts nav kļuvis dvēselē par dzīvu attēlu. Un tieši tā iet arī arManu mācību.”122. Darbīgās kristietības svarīgums.
Page 1 and 2:
J. LorbersLielais Jāņa Evanģēli
Page 3 and 4:
apmierināts ar to, kā tu, Debesu
Page 5 and 6:
vīnogulājiem, kas visi bija no sk
Page 7 and 8:
bērnus! Kungs, es esmu Tavā varā
Page 9 and 10:
[9] Tie priesteri, kas tev aprakst
Page 11 and 12:
[1] Es saku: „Tikai mierīgi, Man
Page 13 and 14:
[1] Es saku: „Jā, tu Mans ļoti
Page 15 and 16:
[3] Tikai cilvēks dvēsliski un ga
Page 17 and 18:
tiem. Bet Es norādīju viņam par
Page 19 and 20:
austrumiem - mare Caspium. Tur zem
Page 21 and 22:
19. Patiesais Roklusa un viņa pava
Page 23 and 24:
kalnus un izžāvēs jūras un ezer
Page 25 and 26:
kāda, vai cik ierobežota inteliģ
Page 27 and 28:
[6] Un, lai savām maldu mācībām
Page 29 and 30:
būtu kaut kāda uzblīdusi, kā ta
Page 31 and 32:
nekad nespēj izkļūt. Bet tādē
Page 33 and 34:
sievietes! Uz to dievbijīgais prie
Page 35 and 36:
klusēja, un man bija laiks domāt
Page 37 and 38:
veidotās formas? Tik ilgi, kamēr
Page 39 and 40:
aizvietojošie viltīgie cilvēki s
Page 41 and 42:
[1] Aiz tīra izbrīna par Roklusa
Page 43 and 44:
grēku nožēlas veidi viņus visva
Page 45 and 46:
[3] Tagad stādies sev priekšā ve
Page 47 and 48:
taisnība, un izskatās, ka arī vi
Page 49 and 50:
[4] Bet Dievam Kungam tagad patīk
Page 51 and 52:
vispusīgā pasaulīgā labklājīb
Page 53 and 54:
tiks izsmalcinātas. Jūs uzdrošin
Page 55 and 56:
vajadzības gadījumā visu tavu ma
Page 57 and 58:
[2] Tev gan pēc taviem vārdiem pi
Page 59 and 60:
[11] Es tev saku: visi Jehovas un v
Page 61 and 62:
[1] Te Rafaels atgādina Roklusam,
Page 63 and 64:
ļaunprātība ir jānosoda ar visu
Page 65 and 66:
savienota ar mīlestību, tad tā l
Page 67 and 68:
[9] Un tagad tev nebūs tik viegli
Page 69 and 70:
[7] Bet tā nav Nācarieša kāda n
Page 71 and 72:
savu iekšējo patiesību esmu tur
Page 73 and 74:
[14] Tā nu ir mana kailā atzīša
Page 75 and 76: [8] Pie tam, arī visa Zeme un, īs
Page 77 and 78: [2] Ar tuvākmīlestību ir daudz v
Page 79 and 80: pavisam maigi izlocīsies no savas
Page 81 and 82: [3] Jau tagad es sevī sajūtu neka
Page 83 and 84: [4] Es saku: „Tā kā tu tagad sa
Page 85 and 86: [7] Jūdi runā par zināmiem pirmr
Page 87 and 88: gaismas substances tūlīt izveidos
Page 89 and 90: attīstību; bet ar izteicienu „z
Page 91 and 92: visiem ir brīnumu kārīgi, un uzr
Page 93 and 94: papriekšu pārbaudītu un izpētī
Page 95 and 96: [1] (Kungs:) „Tādēļ atstājiet
Page 97 and 98: Mūsu biķeri tika piepildīti līd
Page 99 and 100: 94. Rafaels izskaidro Roklusam jēd
Page 101 and 102: vislielākajā patmīlībā un savt
Page 103 and 104: [9] Jo neviens Dievs un neviens eņ
Page 105 and 106: Dievišķajai Visvarenībai, kas ta
Page 107 and 108: [7] Florans saka: „Jā, mīļais
Page 109 and 110: Kristītājs Jordānā ir jāiznīc
Page 111 and 112: [11] Pasaule uzgāžas uz mūsu pr
Page 113 and 114: [1] Rokluss saka: „Mans visaugst
Page 115 and 116: galā pār visu Zemi visdažādāk
Page 117 and 118: mūžīgi lielajā, valstībā, nud
Page 119 and 120: [2] Reizēm tiem ir arī sapņiem l
Page 121 and 122: materiālo daļu; bet mums tas tā
Page 123 and 124: neesoši, jo tos es neaptveru un ne
Page 125: [1] Mataels saka: „Jā, Kungs un
Page 129 and 130: [5] Kā tad viena vīnoga kļūst g
Page 131 and 132: neko no kāda īpaša apgaismojuma,
Page 133 and 134: [4] Tici Man, kopš Noasa laikiem u
Page 135 and 136: 129. Kunga pļāvēju garīgā gata
Page 137 and 138: [8] Tādos cilvēkos tad atdziest a
Page 139 and 140: 133. Dieva bērnu attieksme pret pa
Page 141 and 142: viņš zina, kas viņam ir jādara
Page 143 and 144: [11] Nu, un ko lai pārsteigtie vec
Page 145 and 146: jāstāsta māņi, jo citādi ar ti
Page 147 and 148: raudiet, esiet vāji un pilni pacie
Page 149 and 150: [7] Jo ar to, ka Kungs tev teica -
Page 151 and 152: 143. Kunga padoms Roklusam.[1] Tad
Page 153 and 154: vēl maza ceturtdaļstunda, un stā
Page 155 and 156: [8] Uz šo jautājumu nesekoja nek
Page 157 and 158: Bauslībai, bet arī vislielākos z
Page 159 and 160: saku - pat kaut cik atjautīgs bēr
Page 161 and 162: faraons, dzenoties pakaļ Mozum pa
Page 163 and 164: iespēju radīt melus tāpat, kā g
Page 165 and 166: 156. Farizeja šaubas par Dieva kl
Page 167 and 168: visu līdz pat vissmalkākajai deta
Page 169 and 170: [8] Kad karalis redzēja lielo māk
Page 171 and 172: gadījums, lai gan tam ir ļoti lie
Page 173 and 174: jāparāda arī praktiski, lai apst
Page 175 and 176: ļoti godīgs vīrs, gribētu dusmo
Page 177 and 178:
Bet ar nenokārtotu lietu mēs nedr
Page 179 and 180:
[8] Es nesaku, ka nedrīkst krāt s
Page 181 and 182:
tas būs sasiets arī Debesīs! - T
Page 183 and 184:
neviens nav pamanījis, kā jūs m
Page 185 and 186:
[12] Aziona saka: „Jā, jā, drau
Page 187 and 188:
izcīnīt, neskatoties uz taviem t
Page 228:
-
show all

5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?