5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

viņš zina, kas viņam ir jādara laikā, kad Es uzturos uz šīs Zemes, un jur viņam ir jāuzturas. Šis Mans tev dotais
apdošinājums der tikai arkārtas reizēm, kas var notikt šajā jūsu institūta atjaunināšanas periodā.
[4] Bet, kas tev būs pašam jādara, to Es tev došu tagad īsos norādījumos. Jūsu, visārkārtējākajā veidā asprātīgi
ierīkotā, miroņu modināšanas iestāde tostarp vēl pavisam netraucēti pastāv tā, kā tā ir bijusi un ir vēl joprojām;
un pašlaik tajā atrodas tieši simtu septiņi bērni vecumā no trīs līdz četrpadsmit gadiem, tostarp vairāk kā puse
meiteņu. Jūs tagad esat lielā apjukumā, jo visiem jūsu cilvēku modināšanas pasākumiem jums ir knapi
divdesmit līdzības, un tagad jūs esat izsūtījuši uz visām debess pusēm ziņnešus ar gleznotiem nepieciešamās
līdzības attēliem, lai par jebkuru cenu tiktu sapirkti līdzīgi bērni. Bet šiem ziņnešiem darbs neiet no rokas, jo, ja
arī viņi kaut ko līdzīgu šur un tur atrod, tad bērns netiek viņiem pārdots ne par kādu cenu, bet nelīdzīgus viņi
nevar lietot. Nu, ko tu saki par tādu „liktens nelabvēlību”?”
[5] Te Rokluss kasa visai sparīgi aiz auss un saka: „Jā, Kungs, ja tā, kas ir pavisam viegli aptverams, tad
institūts te ir pamatīgās sprukās!Protams, tā bijs liela muļķība, un arī pret manu gribu, vienlaicīgi uzņemt tik
daudzus mirušos bērnus; bet mūsu pirmais darba vadītājs, un tieši bērnu atdzīvināšanas sfērā, man deva
garantiju, ka viss iešot labi.Tikai – pārāk drīz jau viss sāka izskatīties pavisam citādi! Knapi divdesmit līdzības,
bet kas ar pārējām?! Tās mēs varam meklēt ar to laternu, ar kuru reiz ciniķi gaišā dienas laikā ir meklējis
cilvēkus!
[6] Darbu vadītājs, protams, tūlīt izsūtīja uz visām pasaules malām labi dotētus ziņnešus; bet, ja lieta iet šādi,
tad mēs ar visu mūsu institūtu esam „pārskaitījušies”, un mums būs, visskaudīgākākajiem un greizsirdīgākajiem
farizejiem par visuzjautrinošāko izmieklu, jāpieņem vislielākais apjukums; un piedevām tieši šoreiz, kā es labi
zinu, starp tiem ir jābūt dažiem farizeju bērniem, ar kuru palīdzību tie greizsirži noteikti ir nolēmuši mūs
„paņemt uz zoba”.
[7] Ak, ak, tā patiešām ir ļoti slikta lieta, un tā var kļūt man ļoti traucējoša manā ciešajā apņēmībā turpmāk
darboties vienīgi Tavā Vārdā! Ko te tā saprātīgi varētu darīt? Mans prāts stājas jau pie šī jautājums! Tu, ak
Kungs, bez šaubām, varētu mums izpalīdzēt izkļūt no šī apjukuma, ja tāda būtu Tava vissvētākā griba; Tu to
gan varētu izdarīt, jo mums ar šo institūtu nekad un ne mazākajā mērā nav bijuši saistīti apzināti un gribēti
ļauni nodomi.
[8] Bet mūsu nevainīgo neziņu Tu, kā Mīlestības vispilnākais Dievs, Kungs un Meistars, taču nepieskaitīsi
mums par grēka nastu? Un, ja Tava mūžīgi neizmērojamā gudrība arī atrastu pie mums mūsu pašu vainas
traipus, pret kuriem mēs patiesi neko nevaram iesākt, tad Tava vēl neizmērojamākā Mīlestība ir bezgalīgi vairāk
kā pietiekami varena, lai tos aizslaucītu prom! Es, un visi mani galvenie kolēģi, tagad visi liekam mūsu cerību
tikai uz Tevi un ļoti stipri paļaujamies uz to, ka Tu šoreiz izpestīsi mūs no šī ārkārtīgi viskolosālākā apjukuma.
Un mēs par to Tev arī visdedzīgākajā veidā apsolām, ka visos laikos mūsu rūpes būs saglabāt Tavu svēto Vārdu
uz laiku laikiem tik tīru, kā mēs tagad to no Tevis,vislielākajā mūsu siržu pateicībā, esam dzirdējuši!”
[9] Es saku: „Bet kādēļ tu to sauc par tik lielu apjukumu, ja tu taču patiesi un uzticami zini, ka Es tev esmu
galvojis par Manu visās lietās tev nodrošināto palīdzību vissajūtamākajā veidā?! Jo to, ko Es kādam apsolu, to
Es arī turu tik noteikti, kā ik dienu ir jāuzlec Saulei un jāapgaismo puse no Zemes neatkarīgi no tā, vai tās virsa
ir pavisam skaidra, vai arī klāta ar dūmaku vai miglu. Līdz kuram laikam tad tiem simtu septiņiem bērniem
vajadzēja dzīviem atgriezties savu vecāku mājās?”
[10] Rokluss saka: „Kungs, ko gan es varu un kas man te būtu cits ko atbildēt, kā - ak, Kungs, Tev visas lietas
ir ļoti labi pazīstamas, un tāpat arī noteikti visas mūsu muļķības!”
[11] Es saku: „Jā gan, te tu esi pavisam labi atbildējis! Te patiesi jūs esat izdarījuši lielu muļķību, savām
fiktīvajām atdzīvināšanām paņemdami pārāk īsu laiku! Uz to jūs gan ir pamudinājuši daži veiksmīgi
mēģinājumi, un dabiski, jums bija pieredzē jāpārliecinās, ka jūsu institūtam iespējami īsāks atkalatdzīvināšanas
laiks ir ne tikai vislētākais, bet noteikti arī visieteicamākais, jo visa lieta tad izskatās brīnumaināka, bet p[ats par
sevi saprotams, ka tikai ārējā izskata pēc!
[12] Ja jums līdzīgo bērnu būtu pietiekamā daudzumā, tad lietu pēc jūsu veida varbūt arī varētu kārtot; bet tā kā
jūsu smalkajai krāpniecībai trūkst tieši galvenās lietas, tad ir aprotams, ka tas jūs ir ievedis vismilzīgākajā
apjukumā. Es, protams, šoreiz varētu jūs izlīdzēt ārā no lielā apjukuma, bet tad Man, acīmredzot, vajadzētu
jums palīdzēt krāpties, un redziet, tas nevar notikt, vienalga, cik ļoti mīļi jūs visi Man arī nebūtu! Te, atbilsto’
Si lietai, ir jānotiek pavisam citādi!”