5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

neko no kāda īpaša apgaismojuma, un no tā sauktās mūžīgās dzīvības arī es sevī nejūtu neko! Kur man vēl kaut
kas trūkst?”
[2] Bet tādēļ Es jums saku – pārbaudiet sevi rūpīgi, vai jūsu sirdī reizēm vēl neiezogas stipras pasaulīga
izdevīguma domas, vai brīžiem tur neparādās augstprātība, zināma, saspringta taupība, kas ir skopuma jaunākā
māsa, varbūt tur ir atrodama godkārība, tiesājošs prāts, vēlme caursist savu taisnību, miesas saldkaisles tieksme
un vēl citas līdzīgas lietas – vai tās vēl netur ciet jūsu sirdi, un līdz ar to arī dvēseli! Kamēr vēl tas dzīvo jūsos,
jūs nenonāksiet līdz apsolījuma pilnai izpildei sevī.
[3] Jo salīdziniet pirmvīnu un tīru, gara pildītu vīnu traukā!kamēr pirmvīnā atrodas rupjās, svešās sastāvdaļas,
tas rūgst un nenonāk līdz tīrībai; bet tad, kad tās visā savā kopumā ir izdabūtas ārā, tad mucā kļūst arvien
mierīgāk, pirmvīns noskaidrojas un kļūst par skaidru un pilnīgi garīgotu vīnu.
[4] Bieži vienam otram pat netrūkst vairs daudz līdz pilnīgai Dieva valstības uzņemšanas savā dvēselē, un tomēr
viņš to neieņems, jo viņš pārāk maz pārbauda sevi un neievēro to, kas pasaulīgs vēl līp pie viņa dvēseles. Bet, ja
viņš sevi pārbaudīs rūpīgi, tad viņš drīz atklās, ka viņš vēl ir pārāk jūtīgs un viņu vēl ļoti viegli aizvaino
pavisam sīkas lietas.
[5] Jā, kāds vat teikt – vai tad cilvēkam nav jābūt nekādām goda jūtām? O, jā, saku Es, cilvēkam, protams, var
būt goda jūtas, bet tām ir jābūt ļoti cēla veida! Ja tevi kāds, vēl vāja gara cilvēks, ir aizvainojis, tad nedusmojies
uz viņu par to, bet aizej pie viņa un saki – draugs, mani tu nevari aizvainot nekādi, jo es mīlu tevi un visus
cilvēkus! Kas mani nol
Ād, tos es svētu, un tiem, kas man dara sliktu, es no visiem spēkiem daru labu. Bet nav skaisti, ja kāds cilvēks
aizvaino citus, tādēļ tava paša nākamās svētības dēļ turpmāk tā vairs nedari! Jo tu ar tavu pieaugošo tieksmi
aizvainot cilvēkus, reiz varētu uzķerties uz kādu, kas lietu ņemtu ļoti ļaunā, kas tev pēc tam varētu sagatavot ļoti
lielu un visai nemīlamunegadījumu, un tad tev vaina par nepatikšanām būtu jāpieraksta tikai sev pašam.
[6] Ja jūs ar kādu, kas jūs ir apvainojis, tā runāsiet bez mazākajām dusmām sirdī, tad jūs būsiet pilnīgi
attaisnojuši labo un dievišķo goda sajūtu savā sirdī. Bet, ja jūs sevī par to vēl manīsiet tādas kā mazas dusmas,
un kļūsiet sarūgtināts un nedraudzīgs pret to cilvēku, tad tas vēl ir mazas, jūsu dvēselē apslēptas augstprātības
sekas, un vēl ilgi ar to vien pietiks, lai aizkavētu jūsu dvēseles savinošanos ar Manu gaismas Garu.
[7] Vai atkal kādu no jums viens un tas pats nabags vairākkārt uzrunā, lūdzot ievērojamāku ubagdāvanu. Jums
ir pietiekami, un jūs varētu viņam dot vēl tūkstoš reižu tikpat daudz, cik esat jau iedevuši, bet jūs rūgti iazskar
viņa zināmā nekaunība, un jūs izraidāt viņu pa durvīm, piezīmēdami, ka viņam nevajagot tik bieži nākt un
domāt, ka ikreiz, kad viņam ienāks prātā, tiks izsniegta ugabdāvana.
[8] Jā, redziet, pasaules cilvēkam tā ir diezgan prātīga runa, un ubagam tāda maza pārmācība nenāk par sliktu;
bet tas, kas tā uzņem nabagu, tomēr vēl ilgi nav gatavs Manai valstībai, jo Es vēl ik dienu lieku savai Saulei
uzlekt un spīdēt pār labiem un sliktiem cilvēkiem un darīt labu visai radībai.
[9] Tas pats stars, kas izgrezno karaļu zeltītās pilis un vīnogulājā attīra, nogatavina un ļoti stipri saldina
viscēlāko no sulām, spīd arī pār peļķēm un kloākām un nedusmojas par varžu kurkstēšanu un par siseņu
sisināšanu. Šādai atturībai vēl arvien piemīt kas sīksts, un šāds sīkstums un pārāk ekonomisks taupīgums nav
pārāk tāli no skopuma, un tie sagandē dvēseles dzīvības pirmvīnu. Un, kamēr vēl nepārtraukti ir tāds prāts, no
dvēseles neradīsies nekāds tīrais un gara pildītais dzīvības vīns.
[10] Bet kas, būdams pārticis, došanā atrod lielu prieku un nemaz neievēro, ka viņš nabagam jau bieži ir devis
mazas dāvanas, tāds šajā punktā jau ir spējīgs pāriet Manā valstībā, ja vien viņa dvēselē neslēpjas kāda cita no
mazajām kļūdām.
[11] Tādēļ Es jums saku, lai jūs pastāvīgi sevi visā precīzi izpētītu un paceltos uz tādu dzīvības stāvokli, kurā
jūs sevī dzīvi un skaidri varat uztverat, ka esat brīvi no visiem pasaules netīrumiem.”
126. Tuvākmīlestība kā taupības regulētāja.
[1] „(Kungs:) „Jā, atkal kāds no jums pie sevis saka – ar to pašpārbaudīšanu jau viss būtu pareizi, bet kur lai
ņem to vienmēr pareizo tīrās sajūtas un apziņas mēru? Cilvēks ieaug jau no šūpuļa tautas ieražu sajūtās, un