5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

dīdīja pēc saviem garastāvokļiem un pēc, neviena priekšā atbildību nenesošas, patvaļas. Vai te romieši kā
pagāni nebija īsti Debesu sūtņi, kad tie ienāca ar lielu varu un izputināja līdz skrandām visus simtus bezsirdīgos
sīktirānus? Tad viņi izdeva saprātīgus un paliekošus likumus, zem kuriem ikviens cilvēks pavisam labi bija sava
īpašuma kungs; viņš nomaksāja sas mērenās nodevas un tad netraucēts varēja nodarboties ar saimniekošanu un
tirgošanos atkarībā no patikas un, pats par sevi saprotams – likumīgā veidā.
[15] To, ka tenplis nebija un nav nekāds romiešu draugs, mēs zinām, un tā pamats mums arī nav noslēpums; jo
varenie romieši prasīja nodokļus arī no tempļa, kamēr agrākie tirāni maksāja templim, lai tā priesteri turētu
tautu tumsā un pastāvīgi sprediķotu tautai pilnīgi beznoteikumu paklausību.
[16] Ak, kad gan ir dzirdēts jūdiem sprediķojam par kādu beznoteikumu paklausībupret Romas kundz
Ību? Tautai gan saka, ka romieši esot rīkste Dieva rokās, ar kuru esot jāsamierinās; bet tie simts mazie,
visbriesmīgākie tirāni, kas nabaga tautu pastāvīgi mocīja ļaunāk par velniem, nebija Dieva rīkste, tie bija tikai
Dieva iecelti pārbaudīšanas eņģeļi!Kas pretojās tiem, tūlīt tika pasludināts par Jehovas pretinieku un nolādēts.
[17] Ak, tie templim bija kaimīgi laiki, no kuriem lai Kungs turpmāk nabaga cilvēci pasargā uz mūžīgiem
laikiem! Tempļa Dieva tiesas vēl ir tāds mazs, bet pietiekami ļauns pārpalikums, no kā man tagad – lai Kungam
vien visa slava! – vairs nemaz nav bail; jo es tagad piederu Kungam un romai, un tas ir pietiekami, lai drīkstētu
nenodrebēt tempļa draudu priekšā! Vai ar šo izskaidrojumu tu esi apmierināts?”
101. Rokluss un Florans sarunā par Staharu.
[1] Stahars rāda tumšu seju un uz to nesaka nevienu vārdu, jo Florana vārdi veco klusībā tomēr ir uzvedinājuši
uz labākām domām.
[2] Bet Rokluss, kas ar saspringtāko uzmanību klausījās gudrajā sarunā, piecēlās un steidzās taisni pie Florana,
uzsita tam uz pleca un teica: „Es slavēju tevi! Tu esi pilnīgi mans vīrs! Es tevi uzņemu mūsu institūtā, kas tagad
atrodas patiesā Dieva un Romas apsardzībā. To, ko tu tagad esi runājis, to tev ir iedvesis Kungs; tu esi runājis
kā no manas dvēseles! Ak, tādi vārdi dara tikai labu manai dvēselei, kas cilvēkiem vēl tikai to labāko! Es tikai
nespēju aptvert to, kā Stahars, cik es viņu pazīstu, taču arī nav tieši kritis uz smadzenēm, redzot šos, tik
ārkārtējos darbus un dzirdot un saprotot šīs Kunga mācības, savās krūtīs var vēl pieļaut kaut kādu šaubu
uzdīgšanu?!
[3] Priekš manis, kas tagad jau dažas stundas uzturos šeit, jau līdz šim redzētā un dzirdētā ir daudz par daudz,
bet Stahars ir redzējis un dzirdējis tik daudz, un tomēr viņam varēja ienakt prātāvisas Bezgalības Kungu
apvainot velnišķībā! Vīns šurp, vīns turp, arī es esmu baudījis vīnu un ļoti labi sajūtu, ka arī mana drosme ir
būtiski palielinājusies, bet mana reiz satvertā pārliecība nelīgojas un tā nesvārstīsies arī tad, ja mani locekļi
sāktu mazliet ļodzīties. Bet vecajam baltgalvim labi piestāvētu romiešu izteiciens – In vino veritas (vīnā ir
patiesība); jo vīnam ir dīvaina iedarbība, ka tas cilvēkos bieži izgaisina tumšo politikas plīvuru un atraisa
cilvēkam mēli pret viņu pašu. Šādos gadījumos bieži ir uzzināts kaut kas, kas citādi, aiz labi aprēķinātiem,
patmīlīgiem un gudriem iemesliem, būtu paņemts līdzi kapā.
[4] Pirmīt Stahars, neskatoties uz savu dimantcieto farizejiskumu, bija stipri iedzīts kaktā. Viņš ar saviem
pretējajiem uzskatiem uzskatīja sevi par pazudušu, un beigās padevās, jo viņš vairs neatrada nevienu vaļēju
caurumu, pa kuru varētu izmukt. Bet dziļi savā iekšienē, sevī viņš joprojām palika vecais, dimantcietais farizejs.
Un tagad viņš bija pastrādājis lielo muļķību, mazliet par daudz baudīdams no cēlās vīnogu sulas, un tā ir veco,
pārkoksnēto farizeju izcēlusi no tā iekšējās slēptuves un ir likusi viņam runāt no sevis paša. Kad vecā vīna
reibums būs izvēdinājies, tad viņam noteikti būs žēl, ka viņš pats sevi ir tā nodevis.
[5]Ne velti cilvēki dzejoja par Bakha priesterienēm, ka ne reti tās varējušas pavēstīt cilvēkiem par nākamiem
notikumiem un lietām, un viņu izteicienus vērtēja augstu. Un arī viņās vīns izraisīja brīnumainu darbību. Arī par
lielo jūdu kēniņu Dāvidu stāsta, ka daudzus savus psalmus viņš esot uzrakstījis un dziedājis pēc vīna lietošanas.
[6] Un, ja nu vīnam ir tāda īpaša iedarbība, tad var pieņemt kā drošu, ka vecais farizeju virspriesteris mūsu
vispārējam labumam un, neskatoties uz savu pirmīt uzspēlēto pilnīgo atgriešanos, ir atklājis sevi kā joprojām to
pašu veco un nemainīgo īsto farizeju. Tā ir cilvēku suga, kuru priekšā pat vismežonīgākajām mežu bestijām ir
pienācīgs respekts, nemaz nerunājot par nabaga, zem viņu jūga stāvošiem, grēciniekiem. Vai man ir taisnīna vai
nav?”