5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

[8] Uz šo jautājumu nesekoja nekāda atbilde.
[9] Te Kirēnijs kļuva sarūgtināts un teica: „Atbildi! – vai arī jums šī ļaundarība būs jānožēlo vēl nedzirdētā
veidā! No kā iziet šī vēstule, kas viņu ir sacerējis, kas uzdrošinājās mani apgrūtināt ar šiem viskolosālākajiem
meliem, un kāds viskaunpilnākais nolūks glūn ārā no tā visa?!”
[10] Pēc šī ļoti enerģiskā jautājuma gandrīz visi sūtņi zaudēja samaņu, jo viņi zināja, ka viņiem ir darīšana ar
visnepielūdzamāko romiešu augstāko valdnieka vietnieku. Visi, kā panisku šausmu satverti, sāka trīcēt un
drebēt kā drudzī, un par kaut kādu atbildi te nebija ne runas.
[11] Te Juliuss teica: „Augstais pavēlniek, kā būtu, ja mēs šiem sūtņiem tūlīt izmaksātu likumā paredzēto algu -
par izdevīgu nodevību, un tad viņus nogādātu Sidonā ciešas uzraudzības iestādē līdz laikam, kad pēc viņu
uzrādītā laika ies vaļā revolūcija, un tajā dienā tad viņiem tiks izmaksāta pilna nodevības alga, vai nu pie krusta
vai arī uz bloka? Pie šiem romiešiem jau no stundas gājiena attāluma pat pārāk skaidri ir redzams, ka tie nav
nekas cits, ka tikai čupiņa vissliktāko farizeju, kurus par naudu var nopirkt visiem iespējamajiem kauna
darbiem!”
[12] Kirēnijs saka; „Tev ir pilnīga taisnība; bet tā kā te mēs neesam vienīgie kungi un tādēļ, ka te vēl vienam
citam ir jāizsaka savas piezīmes, , tad nogaidīsim to ar iespējami vislielāko mieru!”
147. Saruna ar farizejiem.
[1] Rokluss izgāja priekšā un teica: „Augstais pavēlniek, atļauj arī man kaut ko iečukstēt ausī šiem sātaniem un
rūķiem; jo vēstulē ļoti ļauni ir uzbrukts arī manam institūtam; es, kā tā priekšstāvis, nevaru ļaut tam palikt
nepamanītam. Man viņiem ir jājautā, kā un kad viņu tik ļoti neslavā liktais neģēlis, ļaunais pravietis no
Nācaretes no mums ir iemācījies tās burvju mākslas, ar kurām viņš tagad apburot un pavedinot tautu! Pie
Dieva, ja viņi man te, šajā vietā šo kolosālo apmelojumu nenolīdzinās, tad es pieķeršos viņiem un visiem
apgriezīšu kaklus, tik patiesi, cik man Kungs un Dievs pie tā palīdzēs!”
[2] Te priekšā iznāk viens no abiem farizejiem un saka: „Ko tad mēs varam darīt, ja visai šai lietai esot jābūt
tikai vienam ļaunprātīgam sacerējumam?! Mēs jau to neesam sarakstījuši un vēl mazāk esam to sacerējuši!
Skatieties uz tiem, kas mūs ir sūtījuši; mēs, ka tīri vēsts nesēji, kā vēstneši, varbūt neesam nevienam ne kādu
runu, ne atbildi parādā?! Mēs tikai gaidām taisnīgu atbildi, kuru mēs aiznesīsim atpakaļ tiem, kas mūs šurpu ir
atsūtījuši. Es ticu, ka tā ir garās runas īsā būtība!”
[3] Rokluss, Rafaēla uzmundrināts, saka: „Labi; bet kas notiktu tad, ja mēs jums uz pirkstiem varēsim pierādīt,
ka tieši jūs esat savas zemiskās vēstules secerētāji, un, ka jums, ja jums šis darbiņš izdotos, no lielās tempļa
zelta kases ir sagaidāms atlīdzinājums tūkstoš pudu zelta pro persona (uz personu)?”
[4] Farizejs, skaļi iekliegdamies, saka: „Kas var mūs apmelot tādā kauna darbā? Vēstuli ir parakstījis Herods!”
[5] Te Rokluss pasauc Cinku un saka: „Kā neviens cits pasaulē, tu pazīsti sava pavēlnieka rokrakstu. Saki, vai tā
viņš paraksta savu vārdu?”
[6] Cinka apskata vēstuli un saka: „Pat ne no vislielākā attāluma! Jo patiesībā Herods nemaz neprot rakstīt, viņš
ar mokām prot lasīt tikai grieķiski. Sava vārda parakstīšanai viņam ir zināma veida zīmogs, kuru viņš uzspiež
izziņām; un tā šim parakstam ir jābūt viltotam! Par to es zvēru pie visa, pie kā jūs tikai gribētu!”
[7] Uz to Rokluss saka: „Nu, tu gudrais, Dieva lietās mācītais un vispatiesākais farizej Mozus un Ārona vārdā,
kā nu tev tagad ir p dūšu? Nu, protams, tagad tev gan būtu mīļāk sēdēt mājās pie kāda trekna ēdiena, nekā šeit
zem tik godības pilnām zīmēm! Jā, un nav citādi – ja cilvēks nav mierā ar to, ko viņam Kungs un Dievs ir
atvēlējis, tad viņam ir jāļaujas liktenim un tā pavērsieniem!
[8] Jā, jā, tas nelietīgais pravietis no Nācaretes jums ļoti nepatīk, jo viņš ar savām vissvētākajām patiesības
mācībām draud izdarīt jums stipru kaitējumu! Un te ir tas fauns apraksts! Bet tagad nu reiz tas tā ir, un mūžīgi
vairs nekļūs citādi, un pat tad ne, ja Viņam reiz patiktos izdarīt jums patīkamu pakalpojumu, ļaujot jums Viņu tā
pavisam mierīgi nonāvēt, - gan vismaz „pro forma” (izskata pēc), - jo Viņš, kā pati Dzīvība no Mūžības, nekad
nevar tikt nogalināts! Un tagad es esmu runājis, tagad ir tava kārta! Ko nu tu saki uz visu to?”
[9] Farizejs nu stāvēja kā pārakmeņots, un neviens no sūtņiem vairs neuzdrošinājās izrunāt kaut vienu zilbīti.
[10] Pēc dažiem acumirkļiem Kirēnijs, no Manis saņēmis slepenu mājienu, visslīpētākajā kārtā, ataicināja pie
sevis abus erzfarizejus un teica tiem: „Nomierinieties tagad! Vētra ir pāri; neklūpiet pret mūsu sākumos vienmēr