5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

[12] Te centūrijs, acīmredzami ļoti apjucis, saka: „Ko tu zini par mums?! Kas varēja tev nodot kaut ko, kas
neeksistē?”
[13] Juliuss saka: „Nevienu vārdu vairāk! Tur atrodas augstais! Tādēļ tik uz priekšu ar jums, neīstajiem
romiešiem, tur sekos turpinājums!”
[14] Centūrijs ar saviem astoņiem padotajiem karakalpiem un divi īsti pamatīgi, labi baroti un tēraudcieti
galvenie farizeji devās pie Kirēnija un nodeva viņam rakstītu dokumentu, ko bija parakstījis Herods. Šajā papīrā
nebija rakstīts nekas cits, kā tikai tas, ka visā Celesīrijā un lielākajā daļā Samārijas un Galilejas esot atklāta ļoti
apjomīga sazvērestība pret visiem romiešiem. Tās priekšgalā kā galvenais aģitators stāvot bēdīgi slavenais
pravietis Jēzus no Nācaretes, kas slepenā savienībā ar arvien dziļāk slepenībā ieejošajiem esejiešiem, tautas
apžilbināšanas nolūkos veicot visādus parastai tautai neizprotamus brīnumus, tādā veidā piedodot sev sava
veida dievišķi – pravietisku pieskaņu, un viņš esat pat uzrādījis visnolādāmāko un nekaunīgo pārdrošību, sevi
tautai uzdodams pat par Dieva dēlu!
[15] (Herods:) „Tālāk - vairāki gluži vienādi informējoši liecinieki no visdažādākajiem apvidiem ir uzticami un
patiesi teikuši, ka šis visšausmīgais tautas musinātājs esot pietuvinājies līdz pat vislielākajam draudzīgumam
visaugstākajiem Romas valsts kalpotājiem kopā ar savu, skaitā jau visai krietno, tā saucamo mācekļu pulku. Bet
slepenais dienests ziņo, ka neģēlīgais to darot tikai tādēļ, lai viņus visus noteiktā dienā pavisam pēkšņi
nogalinātu, un pēc tam viņš pats sevi celšot par visu jūdu ķēniņu. Un nu pēc tam, kad šāda ziņa pēc augsto dievu
slēdziena ir tikusi darīta zināma man, kas orientējos šai lietā, tad es, uzticīgs savam pienākumam, daru tevi uz to
uzmanīgu un ceru, ka tu jau pratīsi no savas puses pavēlēt un darīt, ko vajag! Visdziļākajā padevībā Herods,
ceturtdaļfirsts - - - - Jeruzalemē.”
[16] Apjoma dēļ šeit netiek citēta visa vēstule ar tās daudzo gānīšanos, kas patiesībā arī nav nepieciešams; jo
galvenā doma ir attēlota pilnīgi.
146. Viltus apsūdzētāju atmaskošana.
[1] Kad Kirēnijs ar visnopietnāko sejas izteiksmi bija izlasījis šo vēstuli, viņš ar līdzcietīgi draudzīgu skatienu
vērsās pie Manis un teica: „Bet Kungs, vai tas arī vēl ir iespējams – Tevi padarīt manā priekšā aizdomīgu šādā
viskaunpilnākajā veidā?! Ko Tu par to saki? Jo Tu noteikti zini, ko tas viss satur!”
[2] Es saku: „Pasauc Rafaelu un Roklusu; jo nebūtu glīti, ja Es runātos ar šiem melu firsta sūtņiem!”
[3] Kirēnijs tūlīt pasauca Rafaelu un Roklusu. Izskatījās, ka pēdējo heroda sūtņi pazina pat pārāk labi, jo tie ātri
novērsa savas sejas no viņa.
[4] Kad Rafaels pienāca pie Kirēnija, viņš arī tam (Kirēnijam) pasniedza vienu rulli un teica: „Te tev būs
šķietami Heroda rakstītā raksta dublikāts; izlasi to un atskārsti no tā, ka es un caur mani arī Rokluss jau agrāk
bijām iepazīstināti ar šo īsti farizejisko kauna darbu! Aiz Heroda paraksta, kuru gan viņš pats ne acīs nav
redzējis, kā arī par šo viszemiskāko plānu viņs nezina ne zilbes, - atrodas vēl viena pavisam īsa piezīme, kas tev
apgaismos visu lietas būtību, kas tādēļ tev arī ir jāizlasa. Kad tu būsi visu izdarījis, tad nodod to sūtņiem un liec
to izlasīt arī viņiem! Tālākais tad jau kārtosies pats no sevis.”
[5] Kirēnijs paņēma šo rulli rokā un ātri to izlasīja, arī to piezīmi, par kuru viņš nespēja vien nobrīnīties, jo tā
saturēja tieši to, ko viņš pats uzreiz bija domājis. Kad viņš to visu bija izlasījis, viņš šo rulli iedeva arī neīstajam
centūrijam un teica – tagad izlasi to arī tu priekšā saviem biedriem!
[6] Centūrijs redzamā apjukumā paņēma šo Rafaela doto rulli un lasīja to ar arvien pagarinošos seju, un lasot
piezīmi, viņu pārņēma diezgan kārtīgs drudzis, un visi sūtņi iesāka visai būtiski mainīt sejaskrāsu, kas, protams,
asredzīgajam Kirēnijam un visiem klātesošajiem nepagāja garām nemanīts. Kad viltus centūrijs rulli bija pilnīgi
izlasījis, pie tam tik skaļi, ka arī viņa biedri varēja lasīto dzirdēt, viņš, dziļi paklanoties, atdeva Rafaela rulli
atpakaļ Kirēnijam, ar gudru ziņu neteikdams neviena vārda; jo gan viņš, gan arī viņa biedri par šādu pavērsienu
bija pārāk smagi aizskarti, tā, ka viņu vēršjūgs nu atradās tieši pie klinšu sienas, pār kuru nebija atklājams ne
vissliktākais kājceliņš.
[7] Pēc īsa totāla klusuma brītiņa Kirēnijs to pārtrauca un jautāja centūrijam – tātad Herods man iesaka pielikt
visus spēkus, lai notvertu zināmo pravieti, un, ka man un arī viņa mācekļiem tā – ne no šā, ne no tā, - ir jāliek
nocirst galvas no rumpjiem?