5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

[1] (Kungs:) „Jūs varat to vārdu pa vārdam ar dzelzs burtiem uz laiku laikiem uzrakstīt tā, ka netrūkst ne āķīša,
un tā varat to sprediķot un lasīt priekšā visām tautām, un visas tautas pilnā balsī kliegtu - ak, raugiet šeit, tā tik
ir ļoti teicama mācība un ir Dieva mutes cienīga!, un tomēr neviens negribēs likt roku pie darba un darboties
pilnīgi pēc tās principiem un prasībām, - vai tad tāda Mana, lai vai cik tīra saglabāta, mācība dos kādam kaut
kādu labumu? Es jums saku – tā nelīdzēs nenieka! Jeb vai kādam slimam ko līdzēs zāles, ja viņš tās neieņem un
nelieto pēc labi pieredzējuša ārsta priekšraksta?!
[2] Bet, ja kāds zina tikai nedaudz no šīs Manas māčibas, , bet tūlīt pēc tās dara, tad viņa, acīmredzot, no tā nūs
lielāks un dzīvāks labums, nekā citam, kas gan ar visu godbijību runā pat Mani un Manu mācību, bet sevī
nekad nevar izšķirties par darīšanu pēc tās. Jo pirmais caur darbošanos pēc nedaudzā, ko viņš ir dzirdējis,
atdzīvinās šo dzirdēto savā dvēselē, un no mazā sēklas graudiņa drīz iznāks bagātīga raža no dzīvā gara, kuru
ļaunā vara nekad vairs nespēs izpostīt; kamēr otrais slavas runātājs un Manas mācības uzticīgais saglabātājs,
garīga bada mocīts, vāks kopā arī visas citas garīgās mācības, un tomēr mirs garīgā bada nāvē. Un vai tad Viņā
pusē viņa dvēsele Mani atpazīs, ja tā šeit caur savu darbību nav Manu Vārdu patieso Garu padarījusi par savu
īpašumu visā patiesības pilnībā?
[3] Tagad pieņemsim gadījumu, ka no Manas mācības kāds nezinātu neko vairāk, kā tikai to, ka Dievu vajag
mīlēt pāri visam un savu tuvāko kā sevi pašu. Un viņš pavisam nopietni domātu – redzi, tā ir laba mācība! Ir
jāpastāv visaugstākajai Dieva būtnei, kad redz, ko tik visu Viņš nav radījis, kā viss ir ļoti labs un ļoti gudri
iekārtots, un dzīvo, un kustas. Šādu viscaur labu, gudru un visvarenu Būtni arī vajag cienīt, novērtēt, godināt un
mīlēt vairāk par visu citu pasaulē. Mans līdzcilvēks ir cilvēks, tāpat kā es, un Radītājs viņu ir ielicis pasaulē ar
tādām pašām tiesībām kā mani. Tādēļ viņu nedrīkst vērtēt kā zemāku, bet, spriežot saprātīgi, es esmu pat spiests
darīt viņam to, ko darītu sev pašam. Jo, ja es viņu vērtēju par zemāku, nekā sevi, tad es vērtēju zemāk arī pats
sevi, jo arī es esmu tikai cilvēks, un nekas vairāk. To es atzīstu par augstāko dzīves pamatprincipu, un tādēļ es
arī gribu, vispirms jau priekš manis paša, to stingri un patiesi pildīt!
[4] Šis cilvēks to dara un pūlas arī savu apkārtni iekustināt uz to pašu, daļēji caur savu piemēru, un daļēji caur
savu pavisam vienkāršo mācību. Un tā viņš savu māju izveido par patiesu un Dievam nodevušos cilvēku īstu
paraugmāju. Un kādus augļus jau itin drīz nes šāds slavējams pasākums? Cilvēki dzīvo mierā. Neviens netiecas
pāri otram. Sapratīgais visā pacietībā pieliek nopietnas un mīlestības pilnas pūles, lai nesapratīgo izglītotu savā
virzienā, viņš dara to uzmanīgu uz visiem viņam pazīstamajiem Radības brīnumiem un priecājas, kad ir
redzams, ka vājākais ir stiprināts.
[5] Bet tādēļ, ka te tas viss notiek darbos, tas viss tiek uzņemts arī dvēseles dzīvībā; caur to dvēsele
acīmredzami kļūst arvien darbīgāka un pilnāka ar dzīvības spēku. „
123. Gudrība kā mīlestības darbības izpausme.
[1] (Kungs: ) „ Jo darbīgāk kļūst dvēselē, jo tajā kļūst gaišāks; jo dvēseles dzīvības pamatelements ir uguns. Jo
spēcīgāk sāk darboties šis elements, jo vairāk gaismas tas izplata sevī un no sevis. Tātad, ja dvēsele kļūst arvien
dzīvības ugunīgāka, tad tā kļūst arī dzīvības gaišāka un iesāk no šādas savas paaugstinātās dzīvības gaismas tā
sāk caurskatīt un aptvert arvien vairāk un vairāk iekšējos dzīvības noslēpumus.
[2] Šī dziļākā skatīšana un aptveršana rada tai atkal jaunu drosmi mīlēt Dievu vēl iekšējāk un viņu apbrīnot, un
šāda mīlestība jau ir pirmā Dieva Gara dzirkstele dvēselē; tā aug un vairojas vereni, un īsu laiku pēc tā dvēsele
un Dieva Gars kļūst pilnīgi viens, un tad Dieva Gars ieved dvēseli visā patiesībā un gudrībā.
[3] Kad nu cilvēks nokļūst visā šajā gudrībā, kā Es jums tagad vairākas dienas pēc kārtas esmu sprediķojis un
rādījis realitātē, tad sakiet Man, vai tad arī „vaina” jeb pamats ir bijis tur, ka cilvēks ir saņēmis ikvienu Manu,
uz jums izgājušo, Vārdu precīzi un neizmainīti!, no āķīša līdz āķītim? Ak, nē! Viņš nebija dzirdējis neko vairāk,
kā tikai abus mīlestības baušļus; tikai precīza, apzinīga un patiesa to abu ievērošana ir viņam sagādājusi visu
pārējo!
[4] Te starp jums ir daži, kas neskatoties uz to, ka Es jums noteikti šo lietu esmu izskaidrojis skaidri, pat rokām
taustāmi, pie sevis jautā un saka – jā, kā tas ir iespējams, ka faktiska abu baušļu ievērošana var pacelt dvēseli
tādos gudrības augstumos? Un Es jums saku – tas ir tādēļ, ka jau no pirmsākumiem dvēsele ir tā iekārtota!