5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

visu līdz pat vissmalkākajai detaļai tuvumā un tālumā un viņš varētu visu arī baudīt un it visur labi saprasties ar
visiem, un viņu nekad un nekur nebūtu traucējušas ne vismazākās nepatikšanas, - tāds cilvēks diez vai pamestu
savu miera pozīciju kaut uz vienu acumirkli!
[7] Es tev saku – tādam cilvēkam pat Mani vislielākie brīnumdarbi būtu tikapt vienaldzīgi kā sniegs, kas Ādama
laikos ietina kalnus mūžīgās nevainības tērpā! Jeb tu domā, ka Man pašam būtu pacilājošs mans mūžīgais
dzīves pilnīgums un, vai tas Man spēj dot svētlaimību? Patiešām, nē!
[8] Manis paša visaugstākā svētlaimība ir tajā, ka bezskaita daudzums bērniņu aug līdzi Maniem, dabiski, tikpat
beskaita daudziem nepilnveidotiem bērniņiem, aug līdzi viņu pieaugošajai atziņi un pilnīgākam kļūšanai, un
viņu, no tā pieaugošā, darbība arī ir Mana visaugstākā svētlaimība.Viņu prieks par grūti izcīnītu, jau pilnīgāku
spēju vienmēr ir arī Mans visjaunākais prieks. Mans bezgalīgais pilnīgums tieši caur to iegūst neizteicamu
vērtību, kad vēl nepieaugušie bērniņi arvien vairāk un vairāk tiecas uz to, un kad daļēji arī viņos to var ieraudzīt,
neapstrīdami augošu. Vai tu saproti, ko Es tev ar to pūlos pateikt?!
[9] Ja tas tā nebūtu, vai tu domā, ka Es tad jelkad būtu radījis kādu pasauli un izveidojis kādas dzīvas būtnes uz
tām? Tas viss Man jau kopš mūžībām ir bijusi obligāta vajadzība, bez kuras nebūtu radīta neviena zeme un
neviena nebūtu atdzīvināta ar visdažādākajām būtnēm.
[10] Un tā, kā tas ir tagad, tā tam būs arī palikt! Es neesmu nācis, lai Zemei dotu mieru un mirušu atpūtu, bet
gan zobenu un cīņu visaugstākajā darbības mērā. Jo, tikai iepretī naidam, mīlestība kļūst par patiesu un dzīvu
darības spēku, un mierīgajai nāvei ir jābēg no tās. Cilvēci vajājošās grūtības dara to darbīgu, ar laiku pacietīgu,
lēnprātīgu un nodevušos Mani gribai. Ja nebūtu melu ar to rūgtajām sekām, kāda vērtība tad būtu patiesībai
pašai par sevi? Kas dienā iededzina gaismu, un kas novērtē degošas eļļas lampas vērtību Saules gaismā?!”
158. Grūtības kā audzināšanas līdzeklis.
[1] (Kungs): „Visam, kas reiz, kā pielaists, šeit ir, ir jābūt kā dzenošajam ķīlim cilvēku labākkļūšanas dēļ.
Ikkatra tapšana kā priekšnoteikumu prasa darbību, bet tā savukārt – kustinātājcēloni un sviru, kurai, dabiski,
vienmēr ir pilnīgi jāatbilst darbības veidam.
[2] Tādēļ viss, kas ir pretējs morāles likumiem, un līdz ar to ir nosaukts par sliktu un ļaunu, ir jāuzlūko kā tikai
pieļauts darbarīks – svira, un tādēļ tīrajam viss ir tīrs un labs. Bet vājajam un netīrajam ir un ir jābūt citādi, jo
viņam vēl vajadzīga daža laba darbības svira.
[3] Kad Ābrahama bērni Mozus, Ārona, Jozua`s un vēl pirmo tiesnešu laikā baudīja redzamu Dieva vadību,
neierobežotu gudrību un no tā arī vislielāko materiālo labklājību, viņi kļuva slinki kā polipi un austeres jūras
dibenā. Caur praviešu muti Es viņus bieži uzmundrināju un pat uzaicināju darboties un būt nomodā; bet viņu
atbilde bija – ja mēs kaut ko darīsim, tad mēs viegli varam pat apgrēkoties, kas iznīcinātu visu to, ko mēs esam
labu darījuši; bet, ja mēs nedarīsim neko, tad mēs arī nevaram grēkot, un tad mēs Tavā priekšā, ak Kungs,
būsim bez grēka un taisni! Tā viņi aizfilozofējās arvien tālāk un tālāk visāda veida slinkumos. Tā sekas bija
augošas grūtības un ar laiku fizisks, un tad arī morāls nespēks.
[4] Tādā stāvoklī viņi tad tūlīt atkal griezās pie Manis un svinīgi solīja kļūt darbīgiem pareizajā dzīves kārtībā.
Kādu laiku tad arī gāja tīri labi un taisni uz priekšu; bet kad atkal, kā darbīguma auglis, pienāca svētītā
labkklājība, tad tūlīt atkal vecais slinkuma dancis atsākās no sākuma. Cilvēki bija bagāti visā un viņi gribēja
spīdēt, un tie sāka sev pieprasīt pasaulīgus valdniekus kā fiziskās bagātības un labklājības pārstāvi.
[5] Viņiem tika iedots un svaidīts viens ķēniņš, bet neizpalika arī līgums starp viņu un tautu; un tā ļaunums,
kuru tauta sev prasīja un dabūja, nebija nekas cits, kā atkal viena tautai sāpīga svira jaunai, pastiprinātai un
vajadzības spiestai darbībai.
[6] Kad drīz pēc tam karalis kopā ar savu tautu atkal iekrita letarģijā, tūlīt bija nepieciešams pamodināt tiem
ārējus, viņiem ļoti draudīga izskata, ienaidniekus rupjajos un vareniem kļuvušajos filistriešos. Tad Manas tautas
zemē bija iespiedies karš ar visu tā pavadošo postu. Tas modināja tautu, darīja to darbīgu un tādējādi stipru.
[7] Lielajā postā un spaidos tā atkal atrada ceļu pie Manis un pieņēmās žēlastībā, gudrībā un labklājībā grūti
aptveramos apmēros. Taču tas jau Zālamana laikā atkal izsauca stipru agrākās darbības atslābumu, un valstība
jau pirmo Zālamana pēcteču valdīšanas laikā burtiski sabruka pīšļos. Un tā šai tautai visu laiku vajadzēja tikt
spaidītai ar visāda veida grūtībām un postu, lai tā tiktu noturēta kaut vai nelielā darbīgumā.