5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

brīnumdarbus. Te ir tas, kad visa saprašana apstājas. Es pieļauju, ka visas lietas, kas attiecas uz Mozu, ir
iespējams izskaidrot dabiskā veidā; jo, pirmkārt, tavā gaismā apskatītām, tām visām ir visai stipras dabiskuma
iezīmes, un, otrkārt, bez grūti saprotamām grāmatām, kurām jābūt viņa rokas izcelsmes, mums nav neviena cita
liecinieka, kas mums par tām varētu sniegt labākus datus. Grieķu hronisti par visu to zina maz vai nemaz.
[9] Bet lai nu tas paliek; liksim mierā sen pagājušo un nodarbosimies tagad ar šo, tik lieliski un brīnišķīgi
mirdzošo tagadni! Kā nu tu gribētu man izskaidrot šos jaunos brīnumus? Patiesi, es gribu tev karaliski
atlīdzināt un tevi pagodināt, ja tu tādā pašā veidā spēsi man palīdzēt pamosties no manas dievišķās sapņošanas,
un es pat apsolu tev manu visdarbīgāko palīdzību tava bēdīgi slavenā pravieša vajāšanā un iznīcināšanā!”
155. Farizeju pamācīšana caur vīna brīnumu.
[1] Farizejs saka: „Kad šis Nācarietis bija šeit un cik ilgi viņš te uzturējās, un vai viņš jau agrāk te ir uzturējies?
[2] Aiz Kirēnija stāvēja vecais Markuss, un viņš ņēma vārdu, teikdams: „Šis dievišķais vīrs šajā apkaimē agrāk
nav bijis nekad, ar saviem dažiem mācekļiem Viņš šurp atnāca tikai pirms kādām astoņām dienām, un sev līdzi
Viņš neatnesa neko citu, kā tikai savu visvareno gribu, un Viņa mācekļi visu laiku bija ap Viņu kā jēriņi.
[3] Bet pirmais brīnums bija tas, kad Viņš man pavēlēja visus manus vīna maisus piepildīt ar ūdeni, ko tad es
tūlīt saviem bērniem liku izdarīt. Un redzi, maisi bija tikko piepildīti, kad arī ūdens, kā viņš ir ezerā, bija
pārvērties vislieliskākajā vīnā! Te vēl ir viens pilns biķeris tieši ar šo visbrīnišķīgāko vīnu! Pagaršo to un tad
saki savu slēdzienu!”
[4] Farizejs paņēma vīnakausu, pagaršoja to gandrīz līdz dibenam, un teica: „Patiesi, labāku vīnu es vēl nekad
neesamu laidis pāri mēlei! Bet vai tavs izteikums, tu vecais karotāj, ir arī uzticami patiess?”
[5] Markuss saka: „Kas mani pazīst, tas zinās, ka mana mēle vēl nekad nav darīta nešķīsta caur meliem. Bet, kas
te vēl vaicā, tā ticība nav stipra. Bet, lai tev šo lietu pievestu mazliet tuvāk un tavam raibajam dabas prātam
iedotu triecienu, es tev lūdzu, nāc ar šo galīgi tukšo vīnakausu kopā ar mani pie ezera un pats piesmel to pilnu ar
ūdeni, un es tev galvoju, ka starp mums vēl esošais pravietis tikai ar savu gribu vienā mirklī ūdeni pārvērtīs par
vīnu! Vai varbūt tu domāsi, ka šis kauss ir speciāli šim nolūkam sagatavots, tad ņem kādu no taviem kausiem un
aizej pie ezera, pasmel kādā tev tīkamā vietā no tā ūdeni, un tikko tas nonāks kausā, tas vienā mirklī kļūs par
vīnu, kādu tu tikko esi garšojis. Bet, ja es meloju, tad lai visa šī jaunā māja kopā ar dārzu un visiem pārējiem
maniem lielajiem dārgumiem kļūst pilnīgi par tavu īpašumu!”
[6] Te farizejs no savu svārku kabatas izvilka zelta biķeri un teica: „To es redzēšu. Ja tas ezera ūdens tajā
pārvērtīsies par tādu vīnu, tad šis vērtgais kauss pieder tev!”
[7] Ar šiem vārdiem farizejs kopā ar saviem biedriem izskrēja ārā pie ezera un smēla ūdeni, un ūdens kausā visu
laiku pārvērtās par vīnu.
[8] Kad arī visi viņa biedri bija pārliecinājušies par šo lielo un visbrīnišķīgāko patiesību, tad, augsti
brīnīdamies, viņi steidzās atkal pie vecā Markusa, un farizejs teica: „Lūk, ņem šo kausu, jo tu esi uzvarējis
derības. Jā, te nu patiesi, arī man prāts ir strupceļā. Ko lai es tagad par to saku? Te lietas vairs nenotiek dabīgi!
Ir ļoti dīvaini – ne tikai garša, bet arī vīna gars bija bagātīgi klātesošs, un tā, ka mēs visi gandrīz vai noreibām!
Te patiesi, nevarētu darboties nekas cits, kā Nācarieša griba, un tas mums kalpo par pierādījumu, ka, visā
nopietnībā, arī citi Viņa brīnumdarbi ir paveikti tādā pašā veidā!
[9] Ja uz šīs Zemes tavā priekšā pastāvīgi un nepārtraukti ir tikai mūžam turpinošamies parādību dabīgums, un
nav redzēti nekādi citi brīnumi, kā tikai persiešu burvju mākslinieku un vēl grāmatās aprakstītie, kas vienmēr ir
tīti lielā misticismā, bet pats visā savā dzīvē neesi redzējis neko, tad beigu beigās cilvēks vairs nespēj noticēt pat
tam, ko nu beigās pats patiesi un neapšaubāmi esi piedzīvojis!
[10] Bet ko tas viss līdz, ja nevar aptvert tā visa pamatu? Jā, augstākais pavēlniek, pie šādām parādībām, kas
bez šaubām, tā arī notiek, izbeidzas visa dabiskā izskaidrošana! Jo tas patiešām ir brīnums. To var tikpat maz
izskaidrot dabiski, kā pasaules radīšanu no pirmatnējā, mūsu jēdzieniem un uztverei, „nekā”. Un tā tad visa
Radība arī nav nekas cits, kā Dievišķā pirmspēka un visas esības pirmesības fiksēta griba.”