5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

galā pār visu Zemi visdažādākās tiesas no Manas Radības dziļumiem. Un te nu Es saku kopā ar jums, Maniem
godīgajiem romiešiem - „volenti non fit iniuria!” (am, kas grib, nenotiek netaisnība!)
[5] Jā, ar mēru un ar mērķi cilvēkiem ir jāpieder visam, un tiem ir jāierīko sev dažādas ērtības zemesdzīvei, un
viņiem ir jāsaudzē savas rokas no smagiem darbiem, lai iegūtu jo vairāk laika savu siržu un dvēseļu apstrādei un
cildošanai, un viņiem visiem līdzīgā mērā ir jābūt priecīgiem Manā Vārdā visā savas dzīves garumā; un starp
viņiem nav jābūt nevienam cietējam un bēdīgajam, ja nu vienīgi tur būtu kāds apzināts grēcinieks pret katru
pastāvošo labo kārtību Manā Vārdā!
[6] Bet, ja līdz ar cilvēku dabīgi pieņemošos izveicīgumu pieņemas arī viņu patmīlība, mantkārība un varaskāre,
aptumšojot viņu prātus, tad, dabīgi, arī tā visa sliktās sekas neizpaliks! Jo, ja jūs ātri liekat vienu pēdu garām
otrai un tā tālāk, tad nevar izpalikt sekas kā ātra uz priekšu tikšana. Bet, ja kāds kavējas ar pēdu likšanu garām
otrai, tam ir jāsamierinās ar to, ka pat gliemezis var to apsteigt. Nokrišana no augstuma, bez šaubām, nes miesi
nāvi; bet, ja kāds no pieredzes to zina, un tomēr nolec no augstuma, kas tad tas ir? –
[7] Redziet, tā ir akla patvaļa, un tā ļaunās sekas nav vis Mana griba, bet gan Manas mūžīgās kārtības
nemainīgais likums, kas nevar tikt atcelts - ne kādā vietā īpašai vajadzībai, ne vēl mazāk vispār atcelts! Jeb jūs
domājat, ka Man būtu ugunij jāatņem tās izpostošais karstums, lai kāds nerrs, kurš metas ugunī, neciestu tajā?!
Jeb Man vajadzētu ūdenim atņemt to, kas tas ir ūdens, tikai tādēļ, ka tajā cilvēkam ir ātri jānoslāpst, ja viņš
neuzmanīgi patvaļīgi vai pat ar kāda cita varu iekrīt tajā?!”
109. Par cilvēka paštiesu.
[1] (Kungs:) „Paskatieties uz kalniem, pilniem ar mežiem un krūmājiem! Redziet – tie atbilstoši pareizā mērā
uzsūc sevī visus tiem atbilstošos dabas garus (elektrība, magētiskais fluīds). Bet ejiet un notīriet visus kalnus no
mežiem, un ļoti drīz jūs sāksiet sajust visrūgtākās tā sekas! Visu Zemi pārklājošajā atmosfērā sāks masām
arvien vairāk uzkrāties atbrīvotie visrupjākā veida dabasgari. Vairs neatrazdami sev atbilstošas dzīves un
darbības vietas, tie sāks masveidīgi saķerties savā starpā un caur savu nemieru, izsalkumu un slāpēm
(asimilācijas dziņa) tie izsauks visļaunākās un postošākās vētras un galīgi nopostīs veselas zemes tā, ka tur
simts gados, bieži arī tūkstoš gados vairs tikai šur un tur uzaugs kāda sūniņa, kā tas vēl šodien ir redzams uz
Zemes daudzviet, kur var vairākas dienas ceļot caur šādām tuksnesīgām vietām, kas ir tikpat veģetācijas
nabadzīgas kā tuksnesīgais un kurlais kaļķakmens Nāves jūras krastos Lejaspalestīnā, uz kurieni plūst Jordāna.
[2] Jā, vai tāda būtu Mana griba? Ak, nē! Jo tur, kur cilvēkiem vajag brīvi gribēt un brīvi rīkoties, lai arī garā
kļūtu par cilvēkiem, tur Es sev negribu pavisam itin neko, un pat tad, ja cilvēki tur sarīkotu vistrakākās lietas!
Tur Es, pavisam viņus netraucējot, ļauju tiem sasniegt to, uz ko viņi tik čakli tiecas, it kā no tā atkarātos visa
viņu dzīves svētlaimība. Un sekas tad drīkst būt labas vai sliktas, Man tas ir vienalga. Paši radījuši – paši
saņēmuši! Un, lai gan Es zinu, kādas būs sekas, Es nevaru un nedrīkstu ar savu Visvarenību kavējoši iejaukties.
Jo, tikko Es to darītu, cilvēks izbeigtu būt cilvēks. Tad viņš būtu tikai atdzīvināta mašīna, vairāk nekas, un kā
tādam tam nebūtu nekādas vērtības mūžībā ne priekš viņa paša, ne arī priekš Manis. Tad viņš būtu līdzīgs
rakstītājam, kas no sevis nespēj uzrakstīt ne zilbi, bet, ja viņam tomēr būtu kaut kas jāuzraksta, tad kādam
rakstītpratējam būtu jāvada viņa roka no A līdz Ž. Un, ja tā viņš būtu uzrakstījis vienu sacerējumu, tad tomēr no
tā viņš nesaprastu neko. Un, ja tādā veidā viņš būtu uzrakstījis simttūkstoš vēstules, tad viņš pats paliktu tikpat
maz rakstītājs, kā pildspalva, ar kuru viņš ir rakstījis. Un tikpat maz arī šīs Zemes cilvēks būtu cilvēks, ja viņa
brīvā griba un rīcība pēc tās viscaur netiktu atstātas neietekmētas un brīvas.
[3] Gribu gan var regulēt ar dažādām mācībām un likumiem, bet brīvajai gribai ne mācība, ne likumi ir
traucēlis, kas kavētu īstenot to, ko tā grib. Ja cilvēka griba grib kādu mācību vai likumu pieņemt par savas
rīcības vadlīniju, tad tā pati par sevi, un bez kāda iekšēja spiediena, vadīsies pēc tiem. Bet ja tā to negrib, tad
nekāda vara – ne zemes, ne debesu, nevar to piespiest uz to – un arī nedrīkst!Jo, kā ir teikts bez brīvās gribas
cilvēks vairs nav cilvēks, bet tikai dabas atdzīvināta mašīna, kā ar laiku cilvēki arī izdomās tādas mašīnas, kas
darīs tādus sarežģītus darbus, kādus tagad gandrīz neviens cilvēks nevar paveikt. Un tomēr tāda mašīna nebūs
cilvēks – ne pēc formas, un vēl mazāk pēc iekšējās, brīvi darbīgās realitātes, jo tādai mašīnai nav brīvās gribas,
un tādēļ tā mūžīgi nevar patstāvīgi un no sevis paveikt kaut ienu darbību. Ko cilvēka griba tajā mašīnā būs
ielikusi, to tā arī darīs, un nekad un nemūžam ko citu.