5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

Dievišķajai Visvarenībai, kas tad lai mani atturētu uzskatīt šādu cilvēku par piepildītu ar Dieva Garu, un tādēļ
Viņu atzīt tieši par vienīgo, patieso Dievu?! Mans uzskats, mans pieņēmums un uz to balstītā ticība šajā
jautājumā stāv nesatricināmāk par Ēģiptes piramīdām!
[3] Un es tagad ticu ne tikai tādēļ, ka tas ir tā, un ne citādi, , bet es esmu par to pārliecināts līdz pat
visiekšējākajai manas dzīvības šķiedrai, un nekas nevar vairs mani sašaubīt šādā manā visdzīvākajā pārliecībā,
un tu, vējrādītāj-Stahar, jau nu vismazāk!
[4] Šajā sakarā es ar vislabāko sirdsapziņu pasaulē varu izsaukties kopā ar romiešu varoņiem – Si totus illabatur
orbis, impavidum ferient ruine! (Ja iebruktu visa pasaule, tad bezbailīgo nesīs drupas!) Jo es zinu, ko es redzu
un kam ticu, un es neesmu nekāds vēja rādītājs un nekāda niedre dūņainā un purvainā dīķī. Bet es esmu kļuvis
par marmora klinti jūrā, pret kura stipro pieri ir jāsašķiīst orkāniem un vareniem viļņiem!”
[5] Stahars saka: „Arī Dieva tiesai Jeruzalemes templī?”
[6] Florans saka: „Kam par vairogu ir šis Kungs un Meistars un Romas pavēlnieki, tam nav nekādu baiļu tā
saukto Dieva tiesu priekšā, kuras Dievs nekad nav pavēlējis. Patiesi, Jeruzalemes augstāko draudu priekšā man
nav ne mazāko baiļu, un arī augstā priestera pērkonlāsti paiet gar manām ausīm bez pēdām. Jo tam, kas ceļo
dienā, pēc manām domām, nam jābaidās no nakts biediem, un tā man nav nekādu baiļu no Jeruzalemes tempļa!
[7] Kad šo saulesskaidro mācību salīdzina ar man pārāk labi pazīstamajiem tempļa likumiem, tad jau pirmajā
acumirklī atklāj, ka ka šajā mācībā valda gara dienas kulminācija, bet templī – gara dziļākā nakts. Jā, tiem, kas
pieder naktij, būs vēl no daudz kā jābaidās, un tas ir – no savas dvēseles nāves; bet mani sagaida augstākais –
šīs miesas nāve, kas patiesībā nav nekāda nāve!
[8] Manas dvēseles mūžīgo dzīvi man neviens vairs nevar atņemt, jo es to redzu un jūtu jau uz visdzīvāko sevī,
un sajūtu arī šādas dzīves mūžīgi neaprēķināmās priekšrocības. Un, ja es savas miesas atkrišanas dēļ neizjūtu
vairs pat ne vismazākās bailes, kā tad lai es tās sajustu no tempļa tā saucamajām „Dieva tiesām”? Tādēļ es saku,
un palieku pie tā uz visdzīvāko cieši – kas ceļo dienā, tam nav jābaidās no nakts biediem!”
[9] Stahars saka ar izteiktu, īsti templiski tumšu izteiksmi: „Kādēļ un kā tu vari nosaukt par nakti to vietu, kur
tautai tiek mācīti Svētie Raksti un Dieva Vārds?!”
[10] Florans saka; „Tos Rakstus, kurus mēs abi, teiksim - kā Rakstu mācītāji, saprotam tikpat maz kā tie, kas
tos vēl ne reizi nav redzēijuši, un kas ir tikai zemo cilvēcisko interešu kopā salikts šķietams Dieva Vārds, tos es
pazīstu pārāk labi. Tādēļ nemini par tiem man vairs ne zilbi! Kādus brīnumus tad mēs ar šiem, šķietami
visvarenajiem, Dieva Vārdiem jelkad esam darījuši? Ko citu mēs varam ar labu sirdsapziņu uzrādīt, kā vienīgi
to, ka mēs ar brīvprātīgiem, ar taksētiem un arī ar varu izspiestiem upuriem esam piepildījuši mūsu kules un
kases, un ar visiem līdzekļim, tostarp arī vissliktākie netika atzīti par tādiem, uz visdedzīgāko esam pūlējušies
nodzēst ikvienu labākas gaismas dzirkstelīti.
[11] Vai tas nav uz debesīm kliedzošs kauns, ka mums, kā senai Dieva tautai ir jāļauj pagāniem sev rakstīt
priekšā valsts likumus? Un, ja tie nebūtu atnākuši mums tomēr beidzot ieviest kādu cilvēciskāku un labāku
tiesvedību, tad mūsu tauta tagad atrastos tādā nekārtībā, ka nožēlojamāku nevarētu atrast pat starp
vismežonīgākajiem zvēriem.
[12] Kādas tad bija mūsu tiesības pirms romiešiem? Tās nebija nekas vairāk, kā visaklākā to cilvēku patvaļa,
kas kaut kādā veidā bija sev piesavinājušies kādu varu!
[13] Tāds bagātnieks, būdams vakar kaut ko pavēlējis, šodien to jau nožēloja, jo viņš iedomājās, ka bija
pavēlējis kaut ko sev ne visai izdevīgu. Par to viņš sadusmojās, vispirms sodīja savu padomdevēju un tad visus
tos, kas bija ievērojuši vakardienas likumu, jo tiem bija vajadzējis atnākt pie kunga, mesties putkļos
likumdevēja priekšā un darīt viņu uzmanīgu uz to, ka izdotais likums esot vairāk viņiem, nekā likumdevējam
par labu. Bet, ja varenajam kāds teiktu – klausies, tu varenais un gudrais pavēlniek, izdoto likumu nav
iespējams ievērot! Bet, ja rīkojas pēc tā, tad caur to pagalam būsi tu un visi tavi padotie. Jo šo likumu ir
izdomājis nodevīgs un viltīgs padomdevējs, kuru noteikti ir uzpirkuši tavi skaudīgie kaimiņi! Kas notiks tagad?
– Tas, kurš bija likumdevēju darījis uzmanīgu uz likuma trūkumu vai kļūdu, par nekaunīgu pārdrošību saņēma
bargu sodu, arī ļaunais padomdevējs tika sodīts, un tie, par kuriem bija zināms, ka tie ir ievērojuši šī sliktā
likuma prasības, arī tika saukti pie atbildības, un tas bieži notika jau pirms jaunā likuma izsludināšanas. Kā jums
patīk tāda tiesību sistēma?
[14] Pirms romiešiem lielajā jūdu zemē bija liels daudzums šādu mazkungu, no kuriem ikviens bija savu
nedaudzo, vislielākajā fiziskajā un garīgajā postā nīkstošo tautiņu izmeklēts tirāns, kas dienu no dienas tās