5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

nekad nespēj izkļūt. Bet tādēļ, ka tie reiz nu ir priesteri, tad ārēji tautas priekšā viņiem caur visādiem ārīgiem
efektiem ir jātēlo, it kā tie ko zinātu un saprastu. Bet patiesībā viņi nezina un nesaprot neko, izņemot – tikai
slepeni pie sevis pašiem – ka viņi nezina totāli neko, un nesaprot, un nepazīst!
[12] Savu laiku viņi pavada ar to, kā arvien iedarbīgāk savu totālo nezināšanu apslēpt tautai, un kā tai varētu
acīs iepūst visbiezāko zilgano miglu, kas viņiem, kas ar savu domāšanu sevi ir noveduši tiktāl, ka tie paši sevī
vairs nezina neko, - kam jau ir vajadzīgs ļoti daudz, - un kas tad tiem vairs nav nemaz tik grūts uzdevums.
[13] Daži, bez šaubām, vēlāk bieži caur kādu nejaušību nonāk pie kādas pareiza veida gaismas; bet viņi vairs
nevar šo reiz uzcelto ēku, diemžēl pilnu krāpšanas un melu, jau reiz aptumšotās tautas dēļ apgāzt. Nu viņiem
vajag tik peldēt tālāk pa straumei, un labāko pārliecību paturēt, augstākais, priekš sevis.
[14] Tici man droši, ka starp priesteriem, vienalga, kādai Dieva mācībai tie arī piederētu, eksistē vīri, kas savu
totāli nepareizo ārējo mācību pazīst pat pārāk labi, un kam ir pavisam krietnas zināšanas par vienu patieso un
vienīgo Dievu, kam tie savās sirdīs arī pilnīgi pieder; bet tie nespēj, reizi par visām reizēm, pie vecās, prātā
apmaldījušās ēkas tomēr neko mainīt! Pavisam pacietīgi tie to atstāj Tā ziņā, kam ir Vara apmest apkārt
krāpšanas templi tad, kad tas Viņam patiks un Viņš atradīs to par labu. Jo Viņš jau arī vislabāk zinās, kādēļ Viņš
ir pieļāvis uzcelt visādiem māņu dieviem un elkiem tempļus un tos nostiprināt ar mūriem un zobeniem!
[15] Ja tu tagad to labi auglīgi pārdomāsi, tad tev jau vismaz tam ir jākļūst skaidrākam, ka tev ar visu tavu ļoti
aso prātu un ļoti bagāto pieredzi, kā pilnīgam ateistam, ne visos tavos uzrādītajos pamatojumos ir pilnīga
taisnība, un, ka no tīrās, iekšējās patiesības tu atrodies vēl ļoti tālu!
[16] Tagad ir tava kārta attaisnoties tā, kā tev patīk un tu vari; jo tagad mēs esam viens pret otru draugi, un tev ir
atļauts visbrīvākais vārds bez vismazākajiem tiesiskās sodīšanas draudiem!
Tagad tu vari izrunāties pavisam atklāti, tā kā sirdī jūti, un es - nevis kā pirmais Romas varas nesējs, un ne kā
augstākais soģis, bet kā cilvēks un brālis caur vārdu pūlēšos tevi vest uz pareizā ceļa, dot padomu un palīdzēšu
ar darbiem! Bet, ja tu to negribi, tad pēc tavas visbrīvākās gribas pavisam netraucēt tu varēsu doties prom no
šejienes, kur vien tu gribi un vari! Man gan būs ļoti žēl tevi laist prom no šejienes tavos maldos; bet, neskatoties
uz to, tava ļoti asā prāta dēļ, ko es augstu vērtēju, es neizdarīšu ne vismazāko spiedienu uz tevi. – Tādēļ runā
tālāk pavisam brīvi un atklāti ar mani, tavu draugu!
27. Jeruzalemes tempļa mākslīgā Vissvētākā vieta. Indiešu grēku nožēlas šausmas.
[1] Roklus saka: „Kungs, kungs, kungs, tava pretatbilde bija pavisam laba un gudra, un to es zilbi pa zilbei
esmu visuzmanīgāk apsvēris un pat ļoti labi pārdomājis! Tajā es atradu daudz ko labu un patiesu, kā arī to, ka tu
man, gandrīz pavisam neaptveramā veidā, esi pavisam pilnīgi īsts kosmopolīts, kā diemžēl tavos augstumos tie
vairs ir atrodami izmisīgi mazā skaitā.
[2] Ideja par vienu vienīgu, visgudrāko, un pie tam arī vishumānāko Dievu gan būtu skaista un augstākā mērā
slavējama; bet kur gan citur vēl eksistē šāda Dievība, kā tikai kāda poētiski pamodināta prāta skaistā idejā?Jo, ja
Dievišķā realitāte būtu kaut kur citur, tad viņai taču vajadzētu caur kaut ko īpašu izpausties! Bet te var darīt, ko
vien iedomājas, un meklēt un pētīt ar vislielāko čaklumu pasaulē, ar visintensīvāko uzmanību un prāta asumu,
un visu to darīt ar pasaulē labāko gribu, un tomēr tas nelīdz nenieka!
[3] Visur, kur vien meklējot griežas, priekšplānā stāv kāds ķekata no cilvēka, tā kā Jeruzalemes templī dārgā
priekškara priekšā stāv sargi, lai neviens lajs nevarētu ieiet aiz misteriozā priekškara. Bet mēs kā nejūdi ar savu
zeltu nonācām arī aiz tāda Izīdas priekškara, un tur neatradām neko citu, kā tikai to, ko ir darinājušas cilvēku
rokas: vienu sarkofāgam līdzīgu kasti no melna un brūna koka, un šīs kastes vidū bija iestiprināta vara bļoda, no
kuras dega nafta ar augstu un gaišu liesmu, un šī liesma attēloja Visaugstākā Dieva klātbūtni!
[4] Un es jautāju, cik aklības un muļķības ir vajadzīgs, lai tam ticētu! Kur tad te ir Dievs, un nevis cilvēks, kas
visu to ir salicis kopā savu līdzcilvēku ilūzijai, kuriem tie uz dzīvību un nāvi ir atņēmuši visas iespējas lietu
izzināt, lai tikai arī turpmāk viņi paliktu tikpat dumji un pēc iespējas akli; lai tikai viņi turpinātu strādāt dienu un
nakti ar asiņainām rokām, lai no darba bēgošie Dieva vietnieki varētu īsti trekni baroties uz nabaga dumjo faunu
rēķina. Vai tādai dievcilvēciskajai augstībai rūp miljonu dzīvība? Tiem, lai nedabūtu sev kaklā visas fūrijas,
katru brīdi ir jābūt gataviem, ja nepieciešams, likt savu dzīvību ķīlā, lai uzturētu savus Dieva vietu pārstāvošos,
neiznīdējamos mocītājgarus, kas patiesībā ir viņu lielākais ļaunums!