5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

[4] Tici Man, kopš Noasa laikiem uz Zemes nav uzrakstīts un dziedāts nekas lielāks, cēlāks un Dieva cienīgāks,
kā bija Dāvida psalmi un Salomona Augstā dziesma. Bet tāpēc man Dāvids un Salomons nav kļuvuši vērtīgāki
un patīkamāki! Salomons beigās ir pat galīgi izgājis no visas Manas žēlastības paša vainas dēļ, un Dāvidu par
vīru pēc Dieva sirds neizdarīja viņa psalmi, bet gan tikai tas, ka viņš atzina Manu gribu un brīvprātīgi rīkojās
pēc tās. Un tādēļ, ka viņš tā darīja, arī viņa psalmi ieguva savu vērtību Manā priekšā. No tā tagad tu redzi, kam
vienīgi Manā priekšā ir vērtība. Dari tā, un caur to tu Mani visvairāk godāsi, darīdams Man patiesu prieku un
savai dvēselei patiesu labumu!
[5] Bet tagad Manam Roklusam ir jānāk šurp, jo Es redzu, ka viņam ir vēl kas uz sirds un viņš vēlas par to
tuvāku paskaidrojumu, kas viņam arī ir jāsaņem. Roklus, nāc Man tuvāk, jo Man ar tevi vēl kaut kas ir
jānokārto!”
[6] Kad Rokluss izdzirdēja šādu saucienu, viņš ātri steidzās pie Manis un teica: „Kungs un Meistar, te Tavā
priekšā jau stāv, visgatavākais Tev kalpot, Tavs pēdējais un visnederīgākais kalps! Pavēli, ak, Kungs, un es tūlīt
pat rīkošos pēc tā uz visprecīzāko! Jo Tavus iepriekšējos Vārdus es esmu ļoti precīzi dzirdējis un esmu tos
pārbaudījis manas sirds mīlestības ugunī, un visu tajos es atradu par dabai atbilstoši pareizu, kā Tu, ak Kungs,
esi mācījis un visuzticamāk un skaidrāk parādījis. Zināšanai un atzīšanai, bez šaubām, ir jābūt pirmajām, - bet
tūlīt pēc tam nāk rīkošanās pēc tā; jo visas zināšanas un atziņa bez rīcības pēc tām ir bez kādas vērtības! Par to
tagad es esmu tik pilnīgi pārliecināts, ka visi pasules gudrie nevarētu mani pārliecināt par kaut ko citu ne par
mata tiesu. Tādēļ pavēli, ak, Kungs, tikai, un es steidzīgi likšu rokas pie darba!”
[7] „Jā, jā”, Es saku, „mūsu priekšā gan ir liels darbs, bet strādnieku vēl ir maz! Raža varētu iznākt liela, jo
sējumi ir nogatavojušies; bet ir ļoti maz pļāvēju un vārpu lasītāju. Tādēļ vēl ir laiks likt rokas pie darba, lai
kvieši tiktu ievesti Manos šķūņos, pirms nāks vētras un izsitīs un izpostīs cēlos dzīvības graudus, un nāks putni,
lai ar tiem remdētu savu karsto izsalkumu.
[8] Vēl Libanonā stāv viens otrs no ciedriem, zem kuru zariem reiz Samuels ir lūdzis Dievu. Toreiz koki bija
pavisam jauni, pilni spēka un kupluma, un trakojošās vētras velti mēģināja pie tiem dzesēt savu īgnumu. Taču
vecums kļūst trausls un satrun tā izbalojušās dzīvības dzīslas! Tādēļ vecajiem Libanona ciedriem vēl šur tur
vienā otrā zarā ir spēks, un ar savām veselajām daļām tie vēl spītē dažai labai vētrai; bet vairāk kā divas
trešdaļas zaru jau ir nokritušas, un tagad vēl esošā nepilnā trešdaļa arī vairs ir tikai pusvesela un tā sniedz savu
trūcīgo pajumti un vājo aizsardzību pret Libanona vētrām arī vairs tikai pērtiķiem. Un nu tev ir pārbagātīga
sēklu raža, un kā gudram mežiniekam, tev nu Libanons ir jāapstāda ar jauniem ciedriem; bet kā šo darbu
organizēt tā, lai tas būtu gatavs vēl pirms lielo vētru laika? - Vai tu Mani saproti labi, Mans draugs?”
[9] Roklus atpleš lielas acis un saka: „Kungs, to, ka Tu šoreiz esi runājis tīri grieķiski, es esmu labi sapratis; bet
no Tava Vārds patiesā satura – it nevienas zilbes! Kur Tev, Kungs, uz Zemes būtu kāds lauks, kas tagad būtu
pilns visbagātākās kviešu ražas, gatavas pļaušanai? Pasaki man, kur tas atrodas, un jau rīt tur uz visčaklāko ir
jārosās tūkstoš pļāvējiem un vārpu lasītājiem, un nākamās vētras tad jauki varēs izplosīties pār sausajiem
rugājiem!
[10] Bet kāda mums daļa par, tagad jau pavisam ciedriem nabago, Libanonu? Tie, kam tas pieder, lai parūpējas
par tā jaunapmežošanu, un daudzajiem pērtiķiem vēl ilgi būs pietiekami labi lēkāt pa resnajiem un vēl ļoti
stiprajiem Samuela, Dāvida un Salomona veco, aizsargājamo un sēklas ciedru zariem un zariņiem. Es domāju,
ka te būtu daudz labāk vispirms iespējami čakli parūpēties par cilvēku patieso kultūru, un Libanonu atstāt mierā.
Tavu, katrā gadījumā, kaut kur pie Nācaretes īpašumā vai tikai nomā esošo, lauku tūlīt pārņemu es, un rītdien
vakarā uz atklātā lauka nestāvēs vairs neviens stiebrs, kas būtu nodots nākamās vētras varā! Tādēļ pavēli Tu, ak
Kungs, tikai, un dažās stundās es, tūlīt un viegli, pielieku pie darba sešus tūkstošus roku!”
128. Abu līdzību garīgā jēga.
[1] Es saku: „Mans draugs, redzi, putniem ir ligzdas un lapsām ir alas; Man, tagad kā cilvēka dēlam, uz šīs
zemes nav pat viena akmeņa, ko Es pēc pasaules likumiem kā savu varētu likt pagalvī, nemaz jau nerunājot par
pasaules kviešu lauku, kam tagad vajadzētu pļāvējus!
[2] „Lauks”, kuru Es domāju, ir šī pasaule, un gatavie „kvieši” uz tā ir cilvēki, un „pļāvējiem” ir jābūt tiem,
kurus Es saucu par Maniem mācekļiem. Tiem ir jāiziet pa visu pasauli un jāatgriež uz pareizā ceļa cilvēki, kas