5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

neviens nav pamanījis, kā jūs mūsu pieliekamo esat piepildījuši ar tik daudziem pārtikas produktiem?! Jā, tagad
mēs neēdīsim nekādas tikai ūdenī tvaicētas zivis, jo nu mums ir sāls lielā daudzumā! Bet nu tik pie labā darba!”
[2] Kad šī ciemiņa visa tauta pusdienu dēļ iegāja savās būdās, Es teicu saviem divpadsmit: „Ko jūs domājat par
šim cilvēkiem šeit?”
[3] Pēteris teica: „Jā, ko patiesībā vajadzētu par viņiem domāt? Izskatās, ka viņi ir pavisam godīgi ļaudis; tas, ka
viņi ir nabadzīgi, nu tā nav viņu vaina. Zvejnieku darbs un akmeņaina zeme vēl nevienu nav darījuši bagātu, ko
es varu pilnā patiesībā pierādīt no savas daudzgadīgās pieredzes. Un tādi zvejnieki ir arī šie; viņiem, laikam, ir
visā jūrā vissliktākais līcis. Viņu būdas gan stāv uz klintīm, bet uz šādas zemes un šādā augsnē bieži neaug pat
ne zāles stiebriņš. Kā lai viņi varētu šeit kļūt bagāti?
[4] Tādēļ viņiem ir vajadzējis palikt godīgiem; jo šajā apvidū nav, ko zagt un ir vēl mazāk, ko laupīt. Un, tā kā
gan zagli, gan laupītāju veido tikai iespēja, tad šiem cilvēkiem atliek palikt visas savas dzīves garumā godīgiem;
jo vecais izteiciens – iespēja dara zagli, pie viņiem nekad nevar tikt pielietots praksē. Tādas ir manas domas par
šiem cilvēkiem, kas noteikti nav nekādi Rakstu mācītāji, un starp tiem, noteikti, nav arī neviena farizeja.”
[5] Es saku: „Šai pasaulei tavs spriedums ir pilnīgi pareizs; bet aiz cilvēka šīspasaules stāvokļa, kā jūs nu jau
daudzkārtēji zināt un esat pieredzējuši, ir arī viens dvēselisks un beigās arī viens tīri garīgs. Un kā tu domā, kā
šajā ziņā ir sastādīti šie cilvēki?”
[6] Pēteris parausta plecus un saka: „Kungs, par to man no sevis būs grūti smelt kādu galīgu spriedumu! Taču,
tā kā viņi ir ļoti vienkārši un, nepieciešami, arī pavisam godīgi ļaudis, tad viņi varētu būt vismaz auglīga augsne
garīgajai sējai. Jo tāpat, kā vieglāk ir pagatavot labi sēdošus svārkus labi uzbūvētai miesai, nekā kādai
sakropļotai un sakumpušai, tāpat arī šādas dabiskas un vienkāršas dvēseles noteikti ir pakļāvīgākas garīgam
tērpam, nekā ļoti sakropļotās un pārkaulotās farizeju un Rakstu mācītāju dvēseles. Es domāju, ja pie labas
izdevības šiem cilvēkiem nestu priekšā kaut ko par Dieva valstību uz Zemes, tad viņi arī drīz būtu skaidrībā.
Nu, tās atkal ir manas, pavisam dabiskās domas; lai arī te klāt nav nākuši nekādi spīdēšanas vārdi, tad tomēr ar
tiem varētu būt tā diezgan trāpīts naglai uz galvas!”
[7] Es saku: „Pavisam labi spriests; tādēļ arī vēlāk mēs tos pamēģināsim uz zoba un redzēsim, cik tālu viņi ir
pieejami kaut kam augstākam! Bet šeit Es neuzstāšos kā Skolotājs, bet to darīsiet jūs kā izsūtītie, un arī paši kā
Gudrā no Nācaretes mācekļi. Un tikai tad, kad viņi būs jūs uzklausījuši un pieņēmuši Vārdu par Dieva valstības
uz Zemes atnākšanu, tikai tad jūs varēsiet norādīt uz Mani un teikt, ka tieši Es esmu Tas pats, par kuru jūs esat
sprediķojuši.
[8] Un tā mēs šajā Zemes vismazākajā im neievērojamākajā vietā izdarīsim pavisam lielu darbu! Bet par pārāk
viegli izdarāmu šo darbiņu jums iepriekš vis nevajag uzskatīt; jo, cik vienkārši šie cilvēki izskatās no ārpuses,
tikpat sarežģīti un, piedevām, vēl ļoti apjukuši viņi ir no iekšpuses.
[9] Viņi uzskata sevi par pasaules gudrajiem, un pāri ausīm ir iegrimuši tā sauktajā stoicismā, ko ir visgrūtāk
apkarot. Tādēļ es speciāli esmu jūs atvedis šurp, lai jums dotu iespēju pamēģināt spēkus arī pie šādiem
cilvēkiem, jo pie vecā Markusa jūs esat ieguvuši ļoti daudz no iekšējās, patiesās gudrības.
[10] Bet to Es jums saku jau iepriekš, ka jums būs ļoti jāsaņemas! Jo nevienam nav grūtāk iedarbīgi iedot kādu
likumu, kā tādam, kam nav ne vismazāko baiļu pat ne no vislielākajām pasaules nepatikšanām, jā, pat no
vissāpīgākā miesas nāves veida nē, un kas visas, pat vislielākās pasaules svētlaimības uzskata par neko. Un tādi
ir tieši šie varoņi, kas sev no visa iztaisa neko; bet - arī visus citus tikumus viņi uzskata par neko, kā izņemot
vienīgi tos, kas dara viņu vajadzības tik mazas, cik vien iespējams; un viņi dzīvo un kaut ko dara tikai tādēļ, ka
Daba, kas vieņiem ir viss visā, reiz ir izsaukusi tos esamībā.
[11] Šitādi, kādi ir šie, mums vēl nav nākuši priekšā! Un tādēļ šeit ir jāsaņemas! Maz vārdu, - bet neviens no
tiem viņu priekšā nedrīkst tikt iznests bez kodola! Labākais pie viņiem ir tas, ka, neskatoties uz visu savu
stoicismu, tie ir ļoti ziņkārīgi putniņi, un tikai cilvēka zinātni viņi tur pat kaut ko. – Bet nu jau nāk mūsu
saimnieks ar saviem piederīgajiem un kurvī nes zivis un maizi. Un mēs savas pusdienas ieturēsim šeit, šī koka
ēnā.”
[12] Te zvejnieks, viņa sieva un viņu bērni atnāk un noliek ēdienu kurvi mūsu priekšā zemē.
[13] Noliekot kurvi, zvejnieks saka: „Te, mani nepazīstamie draugi, ir pieprasītās pusdienas! Galdu, solu un
krēslu, bļodu un vairāku ēšanai nepieciešamo piederumu mums te nav, un mūsu vajadzības, kuras ir ļoti mazas,
pavisam labi var tikt apmierinātas arī bez visa tā. Pie tam arī mūsu līdzekļi vienmēr ir bijuši tik niecīgi, ka mēs
nekad neesam varējuši iegādāties tās lietas, kas galu galā ir mazliet nevajadzīgi krāmi. Mēs ēdam tikai tad, kad