5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

pie zemes, un pavisam stiprā veidā, kas Roklusam dara lielas sāpes, un viņš gandrīz nespēj saņemties, lai
pieceltos.
[9] Kad Roklus atkal bija uz kājām, viņš sāka norāt Rafaela nebēdnību un teica: „Klausies, tu brīnišķīgais un
pārgalvīgais jaunekli, pat desmit tādi zelta gabali nav vērts, ka to dēļ būtu jāizcieš tādas sāpes! Vai tad tu man
nevarēji teikt: „Tagad notiks pārvēršana!” Es esmu tik stipri sasitis galvu un rokas pret zemi, it kā es būtu
nokritis no augsta koka! Man vēl pavisam stipri sāp galva! Ak, tu pārgalvīgais brīnumjaunekli, tagad par vēl
lielāku tavu izteikumu pierādījumu dziedini arī manas ļoti stiprās galvassāpes!”
[10] Te Rafaels uzpūta Roklusam, un acumirklī Roklus vairs nejuta nekādas sāpes, un Rafaels viņam teica:
„Pacel tagad no zemes to zelta kluci un apskati, vai tas ir no īsta, kārtīga zelta!”
[11] Roklus to darīja, tūlīt piesauca klāt arī savus vienpadsmit pavadoņus un teica: „Apskatieties un spriediet
paši!”
56. Esēņu pārdomas par Rafaela personību.
[1] Visi pienāca klāt un teica: „Draugs, tas ir tīrākais zelts, un viss klucis varētu būt nenovērtējami dārgs! Un to
ir izdarījis šis neaprakstāmi skaistais jauneklis tikai caur savu gribu, ka šis brūnais granīta gabals ir kļuvis par
tikpat lielu zelta gabalu? To nevar izdarīt neviens māgs! Tātad tas ir tīrs brīnums, kas ir iespējams tikai Dievam,
- ko mēs visi gan līdz šim esam turējuši par tīru pasaciņu, bet šis fakts saka mums acīmredzami kaut ko citu.
Brīnišķīgais jauneklis ir Dievs un nekas vairāk un nekas mazāk! Mums viņš ir jāpielūdz, un viņam ir jāupurē,
ko tikai mēs varam, lai tikai viņš nesadusmotos uz mums un mūs varbūt pat gribētu pamest!”
[2] Roklus saka: „Viņš par sevi apgalvo, ka esot tikai Nācarieša, kas kļūst arvien slavenāks, māceklis un kalps.
Tātad viņš nav nekāds Dievs; taču jo skaidrāk te priekšplānā iznāk Nācarieša Dievišķība. Jūs iepriekš redzējāt
mana kritiena stiprumu, kas man radīja ļoti stipras galvassāpes, un tikai ar ļoti viegli jaunekļa mutes pūtienu tās
bija burtiski kā aizpūstas prom. Tā jauneklis, pēc paša izteikumiem būdams tikai Nācarieša māceklis un kalps,
pelna visu mūsu cieņu, bet ne pielūgsmi un nekādu upuri! Tā kā viņš nu neapšaubāmi ir kalps, tad meklēsim
vienīgi pašu Nācarieti; un, ja mums būs Viņš, tad mums būs arī viss!”
[3] Pavadoņi saka: „Galu galā, varbūt sis jauneklis ir pats Nācarietis?”
[4] Roklus saka: „Nē, nē, tas viņš nav! Pirmkārt, viņam trūkst vecuma. Trīsdesmit gadi?! Ar ko jūs domājat?
Jauneklim labi, ja ir sešpadsmit! Un otrkārt, jaunekļa paša izteikums! Pārgalvīgais zēns gan ir mazliet slikts, bet
no meliem pie viņa nevar atklāt nekādas pēdas, par to es jums galvoju – pat ne dvesmiņas no meliem! Jo tiktāl
es esmu viņu iemācījies pazīt! Patiess viņš ir cauri un cauri, bet blakus tam arī mazliet slikts, ko mēs labprāt
piedosim viņa jaunībai, un piedevām viņš ir tik skaists jauneklis, kādu es neesmu redzējis visā dzīvē! Varētu
ticēt, ka viņš ir pārģērbta visskaistākā meitene; bet man viņš reizēm izskatās pārāk nopietns, tādēļ, neskatoties
uz viņa vissievišķīgāko skaistumu, man viņš tomēr ir jāuzskata par kaut ko vīrišķīgu.Priekš meitenes viņš ir arī
pārāk gudrs; jo ļoti skaistās meitenes vienmēr ir mazliet dumjas un nekad nevar paceltieslīdz vīrieša gudrībai.
Bet šinī slēpjas pavisam ārkārtēja gudrība, ar kādu neviens no mums nevar mēroties spēkiem. Un tas viss
pierāda arī to, ka viņš nav Nācarietis pats, bet tikai tā patiess kalps. Lai viņš aizved mūs kaut kur pie
Nācarieša!”
[5] Tad Roklus atkal griežas pie Rafaela un saka: „Klausies, tu mīļākais, bet mazliet palaidnīgais Nācarieša
kalps! Mēs abi esam visu nokārtojuši, un tagad es un mani pavadoņi tevi lūdzam tikai par to, lai lai tu mums
parādītu, kur mē varēt atrast un satikt visslavenāko Nācarieti!”
[6] Rafaels saka: „ Jā, tagad es varu un drīkstu tev mazliet attālināti pateikt, ka visslavenākais Nācarietis atrodas
tieši šeit! Īsto personu tu ar savu aso prātu no kādiem simts viesiem vari sameklēt pats; redzi, ja tev nebūtu tik
ass prāts, tad es tev būtu Nācarieša personu arī parādījis; bet tavs prāta asums man traucē to izdarīt! Tādēļ ej un
meklē pareizi, un tu atradīsi pareizo!”
{&} Roklus saka: „Nu tik tu zobojies, - bet nekas; mans prāts tomēt nav jānonicina! Tas, ko nevarēs atrast prāts,
to atradīs mana sirds; jo arī tā taču nepieder gluži pēdējām pasaulē. Nerūpējies par mani, mans jaunais, augsti
gudrais draugs, es nemekēšu ilgi, un tūlīt atradīšu pareizo!”
57. Roklusa runa par izskaolota prāta svarīgumu.