5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

ļoti godīgs vīrs, gribētu dusmotos uz mums par to, ka mēs esam parunājuši ar tevi kādu pilnīgi atklātu vārdu, jo
mums bija arī pilnīga brīvība, tev melot tik vareni, cik vien iespējams!”
165. Markusa runa par ticību un par neticību.
[1] (Kirēnijs:) „Uz to, jau nākot šurpu, Markuss teica: „Par dusmošanos te nav runa. Bet, man nevar patikt no
jums tas, ka jūs, pavisam sausi, man gribat pierādīt, ka es, tikai tāpēc, lai veicinātu jūsu krišanu, izklaidējos,
(jums ar šīm brīnumlietām gribēdams piekārt kalna lieluma lāci) ar šīm brīnuma litām gribēdams jūs
visrupjākajā veidā apvest ap stūri. Es neesamu nekāds melis un krāpnieks, bet, vairāk nekā jūs jelkad esat bijuši,
- vislielākais visuzticamākās patiesības draugs. Un kas man par to būtu, ja es jūs būtu uz visrupjāko
apmuļķojis?! To, ka jums būs grūti tam noticēt, neskatoties uz to, ka pēc visstingrākās patiesības tas ir tieši tā,
es labi zināju jau iepriekš, jo es pazīstu dažus labus farizeju tikumus, un starp tiem arī jūsu totālo neticību visās
Dievišķajās lietās.
[2] Un kā lai visrupjākā materiālā veida cilvēkos, kuru ieksējā dvēseles acs cieš no visbiezākās kataraktas,
varētu atrasties ticība?! Un tomēr ticība ir dvēseles acs, caur ko dvēsele uzņem garīgos attēlus, un tad, soli pa
solim, tā savā garā sāk spriest par to vērtību un mērķi; līdzīgi, kā arī miesas acs, vispirms uzņem ārējās pasaules
attēlus, un sākumā tā nemaz nevar novērtēt to vērtību un mērķi, kas bieži sāk notikt tikai pēc ilga laika, kad
dvēseles sirdī pamostas dievišķais Gars. Bet galīgi aklais, kura acs ir kļuvusi par visbiezāko un tumšāko
matēriju, nesaņem no ārpasaules nekādus attēlus, un līdz ar to tas savai dvēselei nedod nekādus attēlus
izvērtēšanai, un tā viņš nespēj novērtēt krāsu vērtību un mērķi, viņš nezina neko par ēnu un gaismu un vēl
mazāk par lietu formām.
[3] Un tā, kas nespēj ticēt, tam ir akla dvēsele, kuru viņš ar saviem daudzajiem grēkiem ir padarījis aklu! Un tā,
jau ilgi, ir arī ar farizejiem. Tādēļ tie nespēj ticēt nekam citam, kā tikai tam, ko tie satausta ar rokām; tāpat arī
miesīgi aklais par lietas formu var sev kaut kādu sliktu priekšstatu gūt, tikai to aptaustot.
[4] No teiktā jūs varat labi secināt, kā es jau iepriekš varēju zināt, kā jums savā dvēseles pilnīgajā aklumā būs
grūti noticēt tam, ko esat redzējuši un tam, kas par to ir stāstīts. Bet es domāju, ka aklie dāvās vairāk uzticības
redzošam pavadonim, jo tiem ir ļoti vajadzīgs tāds pavadonis. Bet jūs, kā galīgi aklie, saucat sevi par redzīgiem
un uzskatāt mani par, ja arī ne par pilnīgi aklu, tad tomēr par, vēl daudz ļaunāk – sliktu! Un tieši tas ir tas, kas
man pie jums ļoti nepatīk; un tas rāda, ka tiešu jūsu pašu sirdij ir jābūt īsti sliktai, un jums pašiem ir jābūt
vislielākajiem krāpniekien, jo jūs vairs nespējast sajust ne vismazāko uzticēšanos pat pret visvisgodīgāko
cilvēku!
[5] Ka šāda veida cilvēkiem ir neiespējami būt īpaši labiem, to, cerams, jūs sapratīsiet; jo šādi cilvēki vienmēr
ļauni izmanto to cilvēku labumu, kas pret viņiem, bieži mazliet nepārdomātā veidā, ir bijuši labāki, nekā
pienāktos. - Bet tagad ejiet atkal pie augstākā valdnieka un pārrunājiet ar viņu to, ko esat redzējuši un
dzirdējuši!”
[6] Te tu Markusam teici: „Ak, draugs, tur mums izies slikti! Viņš prasīs no mums stipru ticību; un taču, patiesi,
tas nav iespējams – ticēt tam, ka te viss, ko mēs tikko esam redzējuši, ir vienīgi tīras, acumirklīgas Nācarieša
gribas darbs, bet mēs taču šur-tur uz apcirstajiem būvakmeņiem esam redzējuši skaidras kalta pēdas! Tas ir taču
kaut kas ārkārtīgs, ja mums spiedīs uz dzīvību vai nāvi noticēt kaut kam tādam!”
[7] Markus uz to teica: „Te neviens netiek piespiests! Bet es ticu, ka jūs caur kādu citu zīmi vēl brīvi un paši no
sevis arī noticēsiet! Mēs tagad atkal esam pie cēlās sabiedrības. Ejiet nu pie Kirēnija, tas runās ar jums tālāk!”
166. Farizeju atgriešanās.
[1] (Kirēnijs:) „ Nu, mans draugs, vai tu mab varī noliegt arī to, ka tu pirmīt ar veco Markusu vārdu pa vārdam
esi runājis burtiski tā un arī pie sevis domājis tieši tā, bet pēc tam, apstākļu spiests, esu runājis pavisam citādi?!
Kāds nu ir tavs vārds un tavas domas?”
[2] Te farizejs stāv Kirēnija priekšā kā pārakmeņots un nezina viņam atbildēt ne zilbi.